Jezga ap VDK dokumentu izpētes komisiju droši vien vairākumam ir apnikusi, tomēr patiesībā tā ir ļoti simptomātiska. Jo apliecina, ka mēs joprojām nespējam un acīmredzot pārskatāmā nākotnē nespēsim caurskatīt tos vēstures periodus un tēmas, kas nācijas garīgajai veselībai un pašrefleksijai būtu ļoti noderīgi. Proti, čekas mantojums ir tikai viena no šādām tēmām, un, ja iesprūstam tādā, kurā lielu pretrunu vērtējumos nevajadzētu būt (diez vai kāds noliegs VDK kā represīvas iestādes nodarīto), tad ar tēmām, kas patiesi ir, teiksim tā, delikātas, mēs nepārprotami netiksim galā.
Runa pat nav tikai par tādu kutelīgu jautājumu, kā sadarbība ar okupācijas režīmu, iestājoties un veiksmīgi veidojot karjeru komunistiskajā partijā. Runa ir par epizodēm, par kurām iesakņojies noteikts traktējums, kas ērti iegūlis nacionālajā mitoloģijā. Daži piemēri.
Latviešu strēlnieki. Faktiski dominē viena versija - varoņi, patrioti. Ļoti labi, bet kāda ir t. s. sarkano strēlnieku loma boļševiku revolūcijas atbalstīšanā un represijās pret lielinieku pretiniekiem bijušās Krievijas impērijas teritorijā? Visnotaļ neērts jautājums, jo no tā izriet arī jautājums par līdzatbildību visu latvju dēlu un meitu it kā tik nīsto komunistu režīma nostiprināšanā. 1905. gads. Kas tad te nav skaidrs?! Latvji sacēlās pret vācu gadsimtiem ilgo jūgu un carisko impēriju. Varoņi! Ļoti labi, bet varbūt pilnvērtīgas bildes labad vērts parunāt arī par nemieru dalībnieku pastrādāto kultūras vērtību iznīcināšanu un nežēlību pret tiem, kas nav «mūsējie»? Te arī plašāks jautājums par hrestomātisko vācu jūgu vispār. Vai tiešām var runāt par viengabalainu vāciešu masu, kuri gadsimtiem ilgi to vien darīja, kā centās pazemot un apspiest «mūsējos»? Varbūt ir nianses? Ja izvēlāmies kādu laikā tuvāku tēmu, pašu vēsturnieku aprindās ir visnotaļ asas debates par Ulmaņa režīmu vai antisemītisma strāvojumiem starpkaru Latvijā, tomēr tās kopumā noturas akadēmiska korektuma rāmjos. Var tikai iedomāties, kāda savstarpēja aplamāšanās būtu, ja par šiem jautājumiem sāktos diskusijas plašākā sabiedrībā.
Nav runa par to, ka nepieciešams pašmērķīgi sākt meklēt melnumus it visā, kas latviešu izpratnē par šo zemi un tās vēsturi tradicionāli tiek uzlūkots kā veiksmīgs vai nozīmīgs. Spēja paskatīties uz kaut ko distancēti no ērtiem vienkāršojumiem un vienkārši mītiem nenozīmē mazohistisku pelnu kaisīšanu sev uz galvas. Manuprāt, spēja izkāpt no paškultivētā kalpu vai lielvaru mūždien pluinītās tautas tēla, kurā latvieši visi kā viens vai nu cīnās, vai cieš, tieši ļautu arī labāk saskatīt un respektēt, ka arī šodien mēs kā nācija esam dažādi cilvēki. Nevis atražot mītu, tikai mūsdienu versijā - pacietīgā tauta pret zaglīgo eliti + nodevīgo, bīstamo ārpasauli.
Diemžēl, ja spriež pēc VDK izpētes komisijas nedienām, vēsturnieki turpinās vārīties savā sulā, savukārt, kā mūsdienās saka, publisko diskursu savām vajadzībām pieskaņos politiķi, jo ir taču tik ērti saziņā ar dārgo elektorātu ekspluatēt mitoloģiju - vienalga, pozitīvu vai negatīvu.