Pašvaldības uzņēmumam par to galva nesāp - tas jau vērsies pie sava īpašnieka, proti, Rīgas domes, ar prasību piešķirt papildu dotāciju 600 tūkstošu latu apmērā.
Tādējādi Rīgas siltums savā ziņā seko to ministriju pēdās, kas pērnā gada nogalē, pateicoties valdības vēlībai, tika pie budžeta papildu piešķīrumiem, lai segtu īres maksas un citus parādus. Diemžēl nav dzirdēts, ka kāds būtu uzņēmies atbildību par nespēju prātīgi saplānot budžetu.
Tādēļ laikam būtu naivi cerēt, ka sodu saņems tie Rīgas siltuma darbinieki, kas savlaicīgi neiedomājās, ka degvielas cenas nav akmenī iecirstas. Neraugoties uz to, ka galvaspilsētas budžets jau tagad ieplānots ar pamatīgu - 20 miljonu latu - deficītu, Rīgas domes valdošais tandēms diez vai paģērēs, lai Rīgas satiksme minētos 600 tūkstošus latu sameklē kaut kur iekšējās rezervēs. Taču vajadzētu gan. Ja reiz pat trūcīgajā 2009. gadā, prasot sabiedriskā transporta pakalpojumu cenu būtisku paaugstināšanu, Rīgas siltums atrada iespējas atsevišķiem darbiniekiem izmaksāt 25 tūkstošu latu lielu atlīdzību, jādomā, ka, labi pameklējot, atradīsies arī iespējas samazināt kādas citas izmaksas, lai ietaupīto novirzītu degvielas sadārdzinājuma segšanai. Daļēji to varētu paveikt, piemēram, samazinot algas par dotāciju aprēķināšanu atbildīgajiem darbiniekiem, kuri acīmredzot nav bijuši pietiekami tālredzīgi.
Šis gadījums lieku reizi apliecina, cik nepieciešams patiesībā Latvijai ir Fiskālās atbildības likums, kurš, izrādās, būtu jāattiecina ne tikai uz ministriju un valsts iestāžu, bet arīdzan uz valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām.