Kaut kas līdzīgs Maskavas tvitera revolūcijai notika pie Rīgas bankomātiem. Tikai to veidoja paklausīgas rindas pie banku automātiem, kurās stāvēja cilvēki, kuri nekam vairs netic.
Swedbank nav piparbodīte - tā ir lielākā Latvijas banka. Tieši Swedbank ir banka, kurai cilvēki ir uzticējušies visvairāk, norāda sociologs Arnis Kaktiņš. Tātad - pie bankas, kura ir stabila banka, stāv rindā cilvēki un izņem naudu. Piekrītu sociologam, ka te mēs vērojam nevis uzticēšanos vai neuzticēšanos konkrētajai bankai. Mēs redzam, ka cilvēki neuzticas vairs pilnīgi nekam.
Tas nesākās vakar. Nevajag smieties par cilvēkiem. Tā ir viņu mūža pieredze, kas dzen viņus rindās pie bankomātiem. Mums apkārt dzīvo cilvēki, kuri ne vienu, bet vairākas reizes ir piedzīvojuši, ka viņu nauda pārvēršas par neko. Solījumi izkūp gaisā, bet stabilākais par stabilo, kas bija vēl vakar, šodien vairs nepastāv. Tie, kas paši pārdzīvoja PSRS sabrukumu, saprot, ka rīt var nebūt arī pasaules lielākās valsts ar visām partijām, armijām, cietumiem un čekām. Mēs piederam pie paaudzes, kura labi zina, ka notikt var viss.
Tas tomēr nenozīmē, ka nav jādzīvo, turoties pie tā, kam tic. Neskatoties uz ģeopolitisko katastrofu vai pasaules galu kā iespējamību, mēs dzīvojam uzticēšanās pasaulē. Bez uzticēšanās nav iespējama elementāra sadzīve - jebkuru līgumu var nepildīt, jebkurš cilvēks var piemānīt, jebkas var nenotikt. Tomēr ir zināma uzticēšanās kritiskā robeža, bez kuras sabiedrība pastāvēt nevar. Tās ir tik elementāras lietas, par kurām nekad nedomājam - pie zaļā mūs palaidīs, veikals atvērsies astoņos, bet bankomāts izsniegs naudu.
Neticēt, ka bankomāts izsniegs naudu, ir sarkanā līnija, ja runājam sarkano līniju valodā. Pie visu banku bankomātiem rindas - visas sarkanās lampiņas deg. Un labi, ka tas ir tikai viens vakars, bet veselais saprāts uzvar.
Var visu vainu par notikušo uzvelt provokatoriem, kuri rīkojušies sociālo tīklu jaunā attīstības pakāpē. Tad attapties jaunā jau dziļākā krīzē, kurai atkal meklēt provokatorus. Tomēr provokatoriem provokācija ir izdevusies, tikai pateicoties dziļajai uzticības krīzei, kas valda sabiedrībā, kura netic un baidās.
Amatpersonām laiks nopietni ņemt vērā Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža vārdus - sabiedrībā atmosfēra ir nokaitēta, politiķiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem - ar lēmumu pieņemšanu un to, ko viņi runā.
Finanšu ministram nevajadzētu vairs teikt, lai cilvēki domā paši, vai banka ir stabila. Jebkura valdības neadekvāta rīcība var būt signāls neprognozējamai rīcībai no sabiedrības puses. Kad bailes paralizē prātu, bet uzticības pozitīvais limits ir izsmelts, destruktīva rīcība var nodarīt milzīgu postu mūsu sabiedrībai, valstij un mums pašiem.