Ja vajag, ar kolēģiem pasaulē varu sazvanīties dažu minūšu laikā.» Māris Strazds ir vienīgais cilvēks, kurš, kā pats smejas, domā, ka spēj atšķirt melnos stārķus pēc dzimuma. Melnos stārķus pētot, pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadu. Kopš sācies LNT un Latvijas Dabas fonda projekts Melnais stārķis. Dzīvības lidojums, Māris Strazds, gaidot ziņas no aizlidojušajiem astoņiem stārķiem, sēž uz čemodāna. Ziņa var pienākt jebkurā brīdī, jo uz stārķu muguras uzlikts raidītājs, kas vāc ļoti gaidītu informāciju. Mārim Strazdam tā ir zelta vērtē.
Dievs labā noskaņojumā
Varam būt lepni, ka Latvijas mežos dzīvo melnie stārķi. Māris Strazds pat nevar pateikt, kas šajos putnos ir tik īpašs: «Neesmu mēģinājis analizēt. Man skudriņas neskrien, viņus redzot, bet tik un tā prieks par sastapšanos arī pēc trīsdesmit gadiem. Interesants ir melnā stārķa klasiskais krāsu salikums - melns ar baltu un tumši sarkanu. Faktiski melnās krāsas tur nav. Spalvas ir tumši brūnas, bet pieaugušam putnam muguras spalvas ir bronzas krāsā ar zaigojošu metālisku spīdumu. Riesta tērpā vecajiem putniem knābis ir tumši sarkans ar koši dzeltenu galu. Par tādiem putniem mēdz teikt - Dievs, viņus radot, bijis labā noskaņojumā. Par mistisku putns uzskatāms tāpēc, ka viņš nav vienkārši ieraugāms. Ir zināms, ka vikingi melno stārķi uzskatīja par neaizskaramu. Putns bijis kara dieva Odina vēstnesis - tātad zīme, ka var sākties karš, un karoja jau tolaik visi ar visiem. Ir pamats domāt, ka arī mūsu senču attieksme pret šo putnu bijusi līdzīga.»
Diemžēl mūsdienu statistika par melno stārķi ir satriecoša. Māris Strazds: «Vēl 90. gadu sākumā Latvijā bija ap 1000 melnā stārķa pāru. Tā bija desmitā daļa no pasaules populācijas. Pašlaik esam zaudējuši vismaz pusi no tiem.
Visšokējošākā ir jaunākā informācija - no 2008. līdz 2011. gadam Latvijā apgredzenojām 328 putnus, kuriem dzimums droši tika noteikts ar DNS palīdzību. Kopā tika redzēti 53 stārķi, no tiem dzīvi - trīsdesmit viens. Ligzdas atstājot, jauno putnu dzimumu attiecība bija apmēram viens pret vienu, bet tikai mēnesi pēc tam izdzīvojušo putnu dzimumu attiecība jau bija četri pret vienu! Redzēto dzīvo putnu vidū 80% bija puikas un tikai 20% - meitenes. Tas nozīmē, ka stārķiem iestājas demogrāfiskā krīze, jo lielai daļai tēviņu nav pāra, ar ko veidot ģimeni, ligzdot, un veco putnu vietā jauni nenāks. Tātad, ja melnie stārķi izdzīvo savas dzīves visgrūtāko - pirmo - gadu, viņu mūžs var ilgt pat līdz 30 gadiem, bet pēcnācēju tiem nebūs! To konstatēsim pēc desmit gadiem, bet problēma sākusies jau tagad. Ja no 100 stārķiem veidojas nevis 50 pāru, bet tikai divdesmit, tas momentā pasliktina situāciju par 60%! Ligzdot gatavie 60 tēviņi nav ne ņergas, ne slimi, viņi var cīnīties, lai tiktu pie partneres, tā izpostot droši vien ne vienu vien iesāktu perējumu un vēl vairāk pasliktinot situāciju.»
Pētot melnos stārķus, radušies daudzi jautājumi - kāpēc atšķiras dzimumu izdzīvotība? Pa kādu maršrutu jaunie putni lido uz ziemošanas vietām Aizsahāras Āfrikā? Kur putni uzturējušies un barojušies pārlidojuma starplaikos? Satraukumu rada olās atrastā DDT jeb dusta paliekas. Tas var būt uzņemts tepat Latvijā, jebkurā Eiropas valstī, kas ir to ceļā vai pārlidojuma galapunktā kaut kur Āfrikā. Līdz šim pētniekiem šāda informācija par Latvijas stārķiem nebija pieejama.
Astoņi pionieri
Mūsu šopavasar dzimušajām melno stārķu meitenēm Mellenei, Tincei, Dorai, Agnesei, Ogai, Dacei, Santai un Gustei uz muguras uzstādīti raidītāji. Tie ornitologiem ļaus sekot putnu gaitām ceļā no Latvijas uz ziemošanas vietām, un, iespējams, tieši viņas spēs pastāstīt, kāpēc melnie stārķi Latvijā nonākuši gandrīz uz izmiršanas sliekšņa. Stārķu meitenes jau ir ceļā. Daudzi interesējas, vai raidītājs viņas neapgrūtina. Māris Strazds stāsta: «Gredzenot putnus var no 30.-40. dienai, bet raidītājus likām 50 dienu vecumā, kad putni fiziski vairs neaug. Raidītājs sver 12,5 gramus. Vēl jāpieskaita saules baterija, korpuss, siksnas. Komplekts sver mazāk par 60 gramiem. Pats putns sver ap trim kilogramiem. Melnajam stārķim raidītājs varētu būt tikpat apgrūtinošs, cik cilvēkam rokas pulkstenis vai brilles. Putnam lidojot, raidītājs nav redzams, jo tas atrodas kārbiņā uz skausta. Tāda maza mugursomiņa. Tā ir piespiedu maksa, lai meklētu recepti izejai no katastrofālā stāvokļa. Mierinājumam varu teikt, ka pirms septiņiem gadiem igauņu apgredzenotais Raivo ar raidītāju uzstādījis rekordus gan migrācijas tāluma, gan ātruma ziņā. Šogad no Igaunijas līdz Izraēlai, kur melnie stārķi pa ceļam uz Āfriku atpūšas, Raivo 3000 km nolidojis desmit dienās.»
Ar ticību un cerību
Māris Strazds ir reālists. Viņš ir pārliecināts: «Šodien es teiktu, ka atgriezīsies trīs vai veiksmes gadījumā - piecas mūsu stārķu meitenes. Vissliktākajā gadījumā vajadzētu atgriezties vismaz vienai. Ceru, ka nekļūdos.»
Unikālo zinātnisko eksperimentu Melnais stārķis. Dzīvības lidojums atbalsta Maksa Planka institūts Vācijā, finansējot raidītājus, kas katrs maksā 2000 eiro. Raidītāji uzlikti Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstītā projekta ietvaros. Sabiedrības intereses uzturēšanā pārraižu ciklu izveidojusi LNT, un īpaši Kristīne Garklāva. Putnu gaitām seko Māra Strazda draugi visā pasaulē.
Strazds saka: «Pat ja mēs neuzzinātu neko citu, ko jau zinām, tā ir principiāli jauna informācija mūsu zināšanās par to, kā jaunie melnie stārķi izmanto ligzdas apkārtni pēc tās atstāšanas. Mēs ceram, ka tie ar laiku pastāstīs mums, kāpēc šī suga Latvijā var nonākt uz izmiršanas robežas. Arī negatīva informācija - ka un, galvenais, kāpēc putns gājis bojā - ir vērtīga. Tāpēc svarīgi ir gan atrast raidītāju, jo tas satur ziņas par lidojuma augstumu, ātrumu, aktivitāti līdz bojāejai, bet tikpat svarīgi būtu paspēt atrast putnu, lai noteiktu viņa nāves cēloni. Ikdienas koordinātas saņemam pēcpusdienās. Tas ļauj sekot stāvoklim, un, tā kā katru dienu var notikt arī kas slikts, dzīvoju nepārtrauktā stresā.»
Visas pasaules melno stārķu pētnieki sadevušies rokās. Uz atgriešanos, Mellene, Tince, Dora, Agnese, Oga, Dace, Santa un Guste!