Nebaidījās no bumbas
Ņina futbolā nav cilvēks no malas, jo arī pati jau gadus 15 to spēlē. «Bērnībā gan nodarbojos ar tenisu, jo mamma gribēja mani padarīt par slavenu tenisisti, viņai tas likās skaisti. Protams, man arī patika, bet pagalmā vairāk spēlējos ar puišiem, lelles pārāk neinteresēja, un īpaši labi padevās futbols,» Ņina atceras. Kad viņa kopā ar skolasbiedrenēm pēc LFF pārstāvja aicinājuma piedalījās meiteņu komandu turnīrā telpu futbolā, Ņinu ievēroja trenere no futbola kluba Cerība - 46. vidusskola un sāka meiteni «vajāt» - atnāca uz skolu, piezvanīja uz mājām, uzaicināja uz treniņu. Pēc tā Ņina izlēma - tenisa vietā spēlēs futbolu.
Ņina dzīvoja un mācījās Purvciemā, bet treniņi pievakarēs notika Vecmīlgrāvī, tāpēc skolas laiks pagāja skriešanā un braukāšanā. «Tas ļoti disciplinēja. Uzskatu - jo vairāk darāmā, jo vairāk paspēj. Ja nav ko darīt, vairāk slinko, vazājies pa ielām. Bet man ikdiena bija ļoti saplānota,» Ņina saka. No laukuma spēlētājas viņa drīz vien kļuva par vārtsardzi, jo nebaidījās no bumbas. Ņina spēlējusi U19 izlasē, ilgus gadus arī nacionālajā izlasē, no kuras aizgājusi tikai šogad, un patlaban turpina trenēties un spēlēt klubā Olaine/Cerība - 46. vidusskola.
Lai gan sports ir daļa Ņinas dzīves, viņa apzinājusies: «Futbols mani nebaros.» Tāpēc prioritāšu galvgalī vienmēr bijusi arī izglītība. Pēc vidusskolas, ko Ņina pabeidza ar sudraba medaļu, viņa iestājās LU, kur bakalauros studēja tūrisma un viesnīcu vadību, maģistros - vadības zinātni jau plašāk, taču, ja tolaik kādā augstskolā būtu studiju programma sporta menedžmentā, viņa visdrīzāk mācītos tur. «Tagad gribu pastrādāt LFF, lai dabūtu pieredzi, bet pēc tam izmantot izglītības iespējas, ko šajā jomā strādājošajiem piedāvā UEFA un FIFA. Jau tagad palaikam ir semināri, meistardarbnīcas, kopīgi analizējam kādas problēmas,» Ņina stāsta. Tālākas nākotnes sapnis viņai ir darbs sieviešu futbola komitejā UEFA.
Lietuva un lidosta
Arī pats pirmais darbs Ņinai bijis saistīts ar futbolu - skolas laikā viņa bija trenera asistente. Patlaban Ņina jau pati ieguvusi licenci, kas viņai ļauj trenēt futbolā bērnus no sešu līdz 12 gadu vecumam, tikai tam īsti nav laika. «Bērniem tu esi kā piemērs, kā mamma, tu nevari paņemt trenēt bērnus un neveltīt viņiem laiku.»
Studējot 1. kursā, Ņina kādu laiku pastrādājusi Sportland veikalā, no kurienes viņu kā akurātu un apzinīgu darbinieci vēlāk negribēja laist prom, taču darbu izrādījās pārāk grūti savienot ar mācībām un futbolu. Jo vairāk brīdī, kad Ņinu kā labu vārtsardzi uz pāris gadiem «izīrēja» Lietuvas sieviešu futbola klubam FC Gintra Universitates. «Tas mani praktiski padarīja par pirmo gandrīz profesionālo futbolisti Latvijas sieviešu futbolā - ar līgumu un atalgojumu. Braukāju nedēļas nogalēs uz spēlēm un nometnēm Šauļos, mazliet apguvu lietuviešu valodu, piepalīdzēju arī menedžerim, jo labi protu angļu valodu,» Ņina stāsta un piebilst, ka Lietuvas dāmu futbols, lielā mērā pateicoties arī šī futbola kluba aktivitātēm, līdz šim bijis mērķtiecīgāks, uz izaugsmi vairāk tendēts nekā Latvijā.
Kad līgums Lietuvā beidzies, viņa meklējusi jaunu darbu, jo bija sākusi dzīvot atsevišķi no vecākiem un maģistrantūra bijusi dažas dienas nedēļā. «Gribēju aizpildīt tukšās dienas.» Ņina sūtīja CV, līdz tika pie darba lidostas Rīga ADD jeb Drošības departamentā, kas pārbauda biļetes, pasažierus, drošību lidmašīnas salonā utt. «Cik biju kaut kur lidojusi, man lidostā ļoti patika. Bet, nostrādājot tajā četrus gadus, sapratu, ka tā patika vairāk bija ceļojuma gaidu dēļ. Sapratu, ka cilvēki aviācijā neguļ, darbs ir nogurdinošs. Strādāju maiņās, arī naktīs. Tas gan deva lielu pieredzi darbā ar cilvēkiem un stresa apstākļos, iemācījos būt elastīga,» Ņina teic. Liels bija prieks, kad pēc aizsūtīta CV viņu uzaicināja uz pārrunām LFF, kur pēc tam arī paņēma darbā. «Viņi saprata, ka esmu cilvēks no futbola, kas to pazīst no iekšienes, man bija arī laba izglītība. LFF arī saredzēju izaugsmes iespējas, lidostā tādu trūka, bija tāda nepilnvērtīga sajūta.»
Drīz būs atspēriens
Tagad no janvāra Ņinas pienākumi ir gan palīdzēt LFF attīstības departamentam, atbalstot futbola klubus, gādājot par informāciju, inventāru u. tml., gan kopt tieši sieviešu futbola lauciņu. «Šajos deviņos mēnešos ir padarīts milzīgs darbs, jo gribējām visu sakārtot, lai meitenes saprastu, ka LFF par viņām rūpējas. Sieviešu kausa finālā, ko organizējām pirmo reizi, sagatavojām kausu, medaļas, balvas, un pati gandrīz apraudājos, redzot, cik meitenes priecīgas, jo līdz šim nekā tāda nav bijis,» Ņina stāsta. Viņas pārziņā ir gan telpu, gan lauka futbols, Latvijas Sieviešu līgā un Pirmajā līgā notiekošās sacensības, arī dažādi starptautiskie projekti. «Cenšamies arī vairāk atspoguļot katru turnīru savā mājaslapā, sakārtojām licences, katram čempionātam izveidojām savu logo, savu brendingu, labas balvas, kas stimulē meitenes piedalīties,» uzskaita Ņina un uzsver, ka tieši sieviešu futbola popularizēšana ir viens no būtiskākajiem uzdevumiem. Tā labā septembrī Ņina piedalījās Futbola dienas 2014 rīkošanā un tās ietvaros sadarbībā ar FIFA organizēja projektu Live Your Goals jeb Sapņi piepildās, kura mērķis bija kliedēt stereotipus par to, ka futbols ir tikai vīriešu sports. Pasākumu apmeklēja 150 meiteņu, un potenciāli 80 no viņām būs nākamās spēlētājas. «Iznāca riktīgi svētki!»
Izaicinājumu gan joprojām ir daudz. Piemēram, piesaistīt futbolam vairāk meiteņu un no 2016. gada katrā vīriešu futbola akadēmijā izveidot arī sieviešu klubu. «Redzam, ka bez tā nebūs attīstības, jo ne visi grib nodarboties ar meitenēm,» Ņina pamato. Tāpat iecerēts kaut kādā veidā sasaistīt aktīvo sportu ar izglītību, lai viens nav jāpamet otra dēļ un meitenes ilgāk paliktu sportā. «Domāju, pēc diviem trim gadiem sieviešu futbolā Latvijā būs zināms atspēriens. Mums ir nākotne,» Ņina saka.