Pirmām kārtām valdībai ir jāpilda Satversmes tiesas (ST) spriedums. Nav izvēles to nepildīt. Tad vēl nule beigtais gads ir beidzies ar labākiem rādītājiem, nekā bija paredzēts. Gan aizņemtie, gan pašu līdzekļi Valsts kasē gan no nodokļu ienākumiem, gan no samazinājumu dēļ ietaupītās naudas ir pietiekami, un es neredzu vajadzību to visu vilkt līdz 2015.gadam ar visām no tā izrietošajām sekām, ka ne visi vecie ļaudis savu ieturēto naudu spēs sagaidīt. Labāk to izdarīt tūlīt. Šobrīd mēs varam atmaksu veikt bez uzkrājumu depozītu līgumu laušanas. Arī budžeta deficīts ar visiem samazinājumiem ir panākts maksimāli mazs, un starptautiskie aizdevēji piekrīt to palielināt uz šo atmaksu rēķina.
Pilnas pensijas sāksim maksāt no marta, bet ieturēto naudu atmaksāsim aprīlī, jo vilcināšanās nozīmē arī liekus administratīvos izdevumus. Saimnieciski ir to samaksāt uzreiz.
ST drīzumā tiks izskatītas būtībā līdzīgas prasības par izdienas pensiju neizmaksāšanu un ieturētiem vecāku pabalstiem. Vai, jūsuprāt, gaidāmajās prāvās arī nav paredzams lēmums par labu prasītājiem?
To es nekomentēšu. Satversmes tiesa mums ir pietiekami demokrātiska un tiesiska, kā to rāda gan šis lēmums par pensiju atmaksāšanu, gan iepriekšējais par pensju neindeksēšanas tiesiskumu. Tā kā sagaidīsim spriedumu un tad meklēsim risinājumu.
Vai ir aplēses, kādu summu prasītājiem labvēlīga lēmuma gadījumā valdībai nāksies meklēt?
Tās summas ar katru dienu mainās. Kad būs spriedums, tad skatīsimies un varēsim jau tai pašā vai nākamajā dienā nosaukt.
Vai pa jau iemīto taciņu ST virzienā nedosies arī tie salīdzinoši lielo pabalstu saņēmēji, kuriem daļu virs 350 latu robežas paredzēts izmaksāt tikai 50% apmērā?
Katram indivīdam ir tiesības vērsties ST meklēt savu taisnību, un tur nu mēs neko nevaram darīt. Bet speciālā budžeta deficīts jau no tā nemazināsies. Šogad vien tas ir plānots 170 miljoni, un šī nauda kaut kur būs jāatrod.
ST lēmumā par pensiju samazinājumu to nenoliedz principiāli. Vai paredzat, ka nākotnē jau tiesiskākā un izsvērtākā formā atkal varētu tikt izskatīts jautājums par pensiju samazinājumu?
Domāju, ka ne. Pirms visiem šiem samazinājumiem es jau jūnijā teicu, ka pirmām kārtām ir jāveic speciālā budžeta sakārtošana. Piemēram, pie izmaksām ir pieliktas piemaksas pie pensijām par nostrādātajiem gadiem līdz 1996.gadam, lai paceltu tās pensijas, kas bijušas padomju laikā. Tās jāpārliek uz pamatbudžetu. Savukārt vecāku pabalsti arī ir nevajadzīgi ielikti speciālā budžeta izmaksās, tai pašā laikā nepaceļot nodokļa likmi, kas automātiski apgrūtina pensiju sistēmu, un to norāda arī ST. Tas ir jānovērš, lai pensiju sistēmu stabilizētu ilgtermiņā.
Arī no premjera mutes vairākkārt izskanējuši vārdi par sociālā budžeta uzkrājuma virtuālumu. Vai jūs varētu paskaidrot, cik reāls tas tomēr ir?
Nav jau tāda milzu seifa, kur visa tā nauda stāv. No šiem uzkrājumiem daļa ir apgrozāmie līdzekļi katra mēneša vajadzībām, lai varētu segt izmaksas, arī ja kādu mēnesi tam domātie ieņēmumi ir pārāk mazi. Pārējā nauda noguldīta Valsts kasē uz depozīta līgumiem no 6% līdz 9%. Pensijās vien mēs gadā izmaksājam 960 miljonus latu, un visa šī nauda nav domāta tikai pensiju segšanai, bet arī bezdarba pabalstiem, darba negadījumu apdrošināšanai un slimību pabalstiem.
Uzkrāto apmēram miljardu mēs varētu «noēst» ātri, un, ja ekonomiskā situācija tuvākajos gados neuzlabosies, tad vienā brīdī mēs varam nonākt sitācijā, ka sociālajai jomai sāk trūkt naudas. Tāpēc pareizākais šobrīd būtu pēc iespējas vairāk šā uzkrājuma turēt Valsts kasē cerībā, ka tā šo naudu gudri ieguldīs Latvijas tautsaimniecībā un uzņēmējdarbības attīstībā, lai nākotnē mums būtu pelnoša ekonomika un nodokļi. Pašlaik Finanšu ministrijas un Valsts kases liela atbildība ir, kā šo naudu pareizi ieguldīt.
Vai tiek veikts ministrijas funkciju audits? Kādi ir secinājumi?
Daļu funkciju esam deleģējuši nevalstiskajam sektoram - to, kas saistās ar nedzirdīgo, neredzīgo rehabilitāciju. Vardarbībā cietušo bērnu rehabilitāciju, tai skaitā - kur darīšana ir ar smagiem nodarījumiem, esam nodevuši Latvijas Bērnu fondam. Tas jādara profesionāļiem.
Esam likvidējuši Sociālo pakalpojumu pārvaldi, kas faktiski bija starpnieku institūcija, kas tērē naudu sevis uzturēšanai, nevis nepieciešamajai funkcijai. Šobrīd nevalstiskais sektors šo pašu darbu veic ar 10% administrēšanas izdevumiem atšķirībā no tā, cik tas savulaik izmaksāja ministrijai.
Tehnisko palīdzību esam nodevuši rehabilitācijas centram Vaivari. Jo mūsu aģentūra Tehnisko palīglīdzekļu centrs administrēšanai tērēja apmēram 600 tūkstošus gadā, bet pašai tehniskajai palīdzībai - 900 tūkstošus. Tā bija nenormāla situācija. Vaivari arī to izdara desmitreiz lētāk. Viņiem ir visi nepieciešamie resursi, tīkls, ko ministrijai nemaz nav paredzēts veidot vai uzturēt.
Ar samazinātiem resursiem šobrīd veksmīgi darbojas optimizētā Nodarbinātības valsts aģentūra, lai gan darba apjoms ir audzis.
Kā ministrijai veicas ar struktūrfondu apgūšanu?
Tie ir vieni no mūsu svarīgākajiem pasākumiem. Arī tā sauktās simt latu programmas, par kuru ātro un sekmīgo ieviešanu brīnās arī šīs naudas devēji Eiropā. Šogad plānots, ka 40%-50% visu ministrijas izdevumu aizies tieši šīm programmām. Protams, mēs nedrīkstam ieslīgt rutīnā un domāt, ka tās ir ilglaicīgas darbvietas. Šis ir īslaicīgs krīzes pasākums, kas domāts arī kā morāls atbalsts, lai cilvēki nenolaiž rokas, nezaudē iemaņas un saglabā kaut vai kādu aktivitāti.
Cik ilgi šī palīdzība ir paredzēta?
Šis un nākamais gads. Mēs tā īsti neparedzam, ka šai laikā būtiski pieaugs darbvietu skaits. Pamazām izpratne par pieejamo palīdzību aug arī uzņēmēju vidū, kas apgūst tā sauktos dīkstāves kuponus. Tas nozīmē, ka cilvēks strādā nepilnu darbalaiku, bet pārējo velta kvalifikācijas celšanai vai jaunu iemaņu apgūšanai. Šādas mācības tiek apmaksātas pēc attiecīgajiem kuponiem.
Statistika liecina, ka mums ir ļoti daudz bezdarbnieku jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem ar vispārējo vai vidējo izglītību. Tas nozīmē, ka daļa jauniešu pēc skolas ir aizgājuši strādāt, visticamāk, būvniecībā, un viņiem pašlaik faktiski nav nekādu konkurētspējīgu prasmju un iemaņu. Tāpēc varbūt nav tik svarīgi, ko viņš mācās, galvenais, lai apgūst kādas citas nākotnē izmantojamas iemaņas.
Papildu pasākums paredzēts arī nodarbinātajiem, lai iegūtu profesionālo vai augstāko izglītību. Varbūt viņi ir mācījušies ko tādu, kas vairs nav derīgs, piemēram, vecajās profesionāli tehniskajās skolās, toties nepieciešamas zināšanas un prasmes pēdējā laika sasniegumos.
Tas attiecas arī uz skolotājiem, kam nepieciešama kvalifikācijas celšana?
Skolotājiem kvalifikācijas celšanas programma ir Izglītības un zinātnes ministrijā. Mēs vairāk orientējamies uz darba risku vietām. Tā kā Ekonomikas ministrija jau darbojas ar mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, mēs esam vienojušies ar Latvijas Darba devēju konfederāciju par atbalsta programmu mikrouzņēmumiem, kuros strādā trīs līdz pieci darbinieki. Tāda programma ir Eiropas Parlamenta darba kārtībā, un mēs mēģināsim to pārņemt, lai veicinātu šādu uzņēmumu veidošanu - amatniecībā, mājražošanā un tamlīdzīgi. Dažam tas būt arī iemesls legalizēties, jo dažādu darītāju jau ir daudz. Bez darbvietām mums izaugsmes nebūs, tāpēc tās ir jāveicina visos iespējamajos līmeņos un visiem spēkiem.