Ilģu mūziķis
Kad Ņujorkā studēju skaņu ierakstu tehnoloģijas, augstskolas anatomijas nodaļā skatījos un pat filmēju dažādas stomatoloģijas operācijas un procedūras. Pazīstu arī nāvi - pēdējo 15 gadu laikā esmu atvadījies no tuviem cilvēkiem. Bet kaut ko tādu nebiju redzējis. Cilvēkam, kas strādā Vecrīgā, no Jūrmalas braucot, februārī nebija izvēles - Kalnciema ielā pie katra gaismekļa bija piekārts attēls ar Bodies Revealed reklāmu: «nomizota» līķa seju vai kādu gabalu. Tuvojoties Spicei, attēli kļuva lielāki un lielāki. Man bija atņemta izvēle, vai es gribu vai negribu uz kaut ko tādu skatīties. Manuprāt, tas ir cilvēktiesību pārkāpums. Turklāt to redzēja arī bērni - kā lai viņiem attīstās cieņa pret mirušajiem? Zinu, ka šī izstāde notika arī Amerikā, bet šaubos, vai tā jebkur pasaulē ir reklamēta tik grafiski.
Vents Sīlis
Filozofs, grāmatas Biomedicīnas ētika: teorija un prakse autors
Ja man prasītu, vai tas ir labi vai slikti, es nevarētu to pateikt. Šo izstādi par sociālu notikumu padara tieši ētiskā ambivalence - mūsdienās mēs esam ļoti atsvešinājušies no nāves, no miruša ķermeņa klātbūtnes. Te ir arī komercializācijas elements un Latvijā nesakārtotais tiesiskais elements.
Ir zināms, ka baznīca ir iebildusi pret šo izstādi. Gan medicīnas diskurss, gan baznīcas diskurss ir varas diskurss: šīm cilvēku grupām ir vara kaut ko darīt ar ķermeņiem. Izstāde rekonstruē šo varu - ne tikai ārsts tagad drīkstēs skatīties uz šiem ķermeņiem, bet katrs, kuram kabatā ir mazliet naudiņas! Es nevaru mesties virsū izstādei: te tirgo cilvēku ķermeņus! Te neviens netirgo ne orgānus, ne ķermeņus.
Pēc būtības tiek tirgots struktūras attēlojums. Neredzu, ka tas atšķirtos no anatomikumā izstādītā. Tomēr šis veids ir diezgan brutāls. Kāpēc nevarētu iztikt ar plastmasa imitācijām? Tie visi ir bijuši dzīvi cilvēki, tādi kā mēs un jūs. Te vectētiņam ir vēdera dobums atgriezts vaļā, redzams, no kā vectētiņš sastāv. Juris Zalāns
Kultūras darbinieks
Es «ķermeņu izstādi» redzēju Brēmenē, industriālā telpā, laikam vecā depo, kur tā iederējās labāk nekā lielveikalā. Es šo izstādi tomēr neuzskatu par izglītošanās projektu, kā tā pieteikta. To, ka smēķētājam ir melnas plaušas, taču tagad zina katrs 2. klases skolēns! Drīzāk izstāde ir mākslas projekts, kura objekts ir mirušu cilvēku ķermeņi. Šādā nozīmē man tas neliekas nekas ārprātīgs - mākslas akcija, kas mēģina šokēt.
Pēcgarša ir tāda pati kā pēc kāda cita šokējoša projekta, kurā tiek lietas asinis vai ķidāti mēsli. Šīs izstādes pievilkšanas spēks - eksponāti ir īsti cilvēki. Ceru, ka viņi paši zināja, ko ar viņiem darīs pēc nāves.
Es negribētu, ka man novelk ādu un sadala sazin cik gabalos. Labāk iešu uz «kukaiņciemu» un nepiedalīšos šādos pasākumos.
Sergejs Truškovs
Ārsts transplantologs
Es, tāpat kā mani kolēģi, uz šo izstādi neesmu bijis un arī negribu iet. Nāve - tā ir jūtīga lieta, un es nedomāju, ka tā ir jāredz šādā veidā. Iekšējie orgāni var būt viena cilvēka dāvana otram, nevis iegansts ziņkārības apmierināšanai. Ja kāds tos ļoti grib paskatīties, var aiziet uz anatomikumu, bet ne paņemt saldējumu un staigāt gar tiem šādā izstādē. Turklāt ir zināms, ka Ķīnā, no kurienes ir cēlušies eksponāti, vēl pirms diviem gadiem orgānus patiešām ņēma no nošautiem cilvēkiem, arī no ieslodzītajiem. Un Kazahijā trīs cilvēki no Medicīnas institūta, kas pārdeva līķus līdzīgai Gintera fon Hāgena izstādei, dabūja cietumsodu.
Latvijas likumdošana par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību sakrīt ar ES: orgānus bez atļaujas nevar paņemt ne no viena mirušā. Vēl vakar 24 stundas runājām ar kāda cilvēka piederīgajiem, līdz viņi deva šādu atļauju.
Bet Baltkrievijā, kur biju uz transplantologu kongresu, jebkurš mirušais pieder valstij.