Ja pieņemam paša Dombrovska izvirzītos budžeta rāmjus, varētu domāt, ka nemaz tik grūti vienoties nevajadzētu būt, jo palikuši tikai kādi 53 miljoni latu, par kuriem ministri nevar tikt skaidrībā. Pirms divām nedēļām valdība it kā jau bija nonākusi pie kopsaucēja, ka izdevumus samazinās par 275 miljoniem un ienākumus palielinās par 49 miljoniem (ieviešot nodokli kapitāla pieaugumam un dividendēm), taču pēc tam atklājās, ka izdevumus tomēr nevarēs samazināt tik daudz, jo Labklājības ministrija no plānotajiem 90 miljoniem spēj samazināt tikai 40. Pēc tikšanās ar Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcijas deputātiem trešdien Dombrovskis piekrita, ka tur tiešām vairs neesot ko griezt, bet tad nu atkal jāķeras pie nodokļu palielināšanas, ko Tautas partija (TP) jau pasludinājusi par savu Staļingradu. TP un JL piektdienas pievakarē vienojās par dažiem salīdzinoši maziem ienākumu palielinājumiem, taču tie sedz labi ja ceturto daļu no vajadzīgā. Tā nu gaidāms, ka Ministru kabinets sestdienā sēdēs un visi kopā drīvēs plaisu budžetā, kas ir tikai nedaudz platāka par vienu procentu izdevumu.
Ņemot vērā biežos pārmetumus, ka valdība vēl aizvien nav veikusi pietiekami apjomīgas strukturālās reformas Latvijas valsts pārvaldes sistēmā, lai to padarītu ne tikai lētāku, bet arī efektīvāku, veltīt veselu dienu ķīviņiem par budžeta simtdaļu neliekas esam visproduktīvākais veids, kā ministriem pavadīt savu laiku. Vienkāršākais un arī pareizākais veids, kā šo jautājumu atrisināt, būtu izpildīt solījumus, kurus visas partijas deva, parakstot vēstuli Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF), tai skaitā beidzot ieviest nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) dzīvojamām platībām. Ir izstrādāti jau visdažādākie plāni, kā ieviest šo nodokli, kurš ir gan viegli administrējams, gan sociāli taisnīgs. Atliek tikai izvēlēties. Koalīcijas partijas taču pašas ar saviem parakstiem apliecināja vēstulē SVF, ka NĪN bāzes paplašināšana «nodrošinās daudz lielākus ieņēmumus (..), nekā prognozēts iepriekš, mazinās atšķirības un būs sociāli taisnīgāka».
Papildu labums no šāda lēmuma būtu skaidrais signāls starptautiskajai sabiedrībai, ka Latvijai tomēr mazliet var uzticēties. Koalīcijas partijas parakstīja vēstuli SVF 27.jūlijā. Nebija pagājuši pat divi mēneši, kad 17.septembrī Saeima ar TP un ZZS deputātu palīdzību noraidīja iespēju pat tikai sākt diskutēt par vēstulē SVF solītajām izmaiņām NĪN. Tas jau tajā pašā dienā izsauca Eiropas Savienības finanšu komisāra Almunijas satraukumu. Vakar Zviedrijas finanšu ministrs Anderss Borgs reportieriem atzina, ka «problēmas Latvijā politiskajā pusē, šķiet, daļēji atgriežas. Lēmumi nevirzīties uz priekšu ar nekustamā īpašuma nodokli ir satraucoši».
TP un ZZS pāķiskā «viltība» - parakstīt un uzmest - var mums rūgti atspēlēties, jo kārtējo reizi liek starptautiskajai sabiedrībai saprast, ka vismaz daļa Latvijas politiķu neuzskata savus solījumus par saistošiem un ir gatavi jebkurā brīdī savus sarunu partnerus piečakarēt. Mums visiem par nelaimi, SVF un Eiropas Komisija Latvijai ir daudz vajadzīgāki nekā mēs viņiem. Kad pagājušajā ziemā pasaulē notika strauja lejupslīde un Latvijas finanšu krahs varēja apdraudēt visu Eiropas finanšu sistēmu, starptautiskie donori bija spiesti būt pret mums nedaudz iecietīgāki, nekā viņi to varbūt būtu gribējuši. Tagad, kad ekonomika Eiropā sāk atkopties, iemeslu ar mums auklēties kļūst mazāk, taču sekas mūsu tautsaimniecībai, ja nespēsim turpināt sadarbību ar SVF un EK, būs postošas. Sekos jauni uzbrukumi latam, vēl lielāka investoru neuzticība, kredītu reitingu samazinājumi, vēl vairāk apgrūtinot dzīvi visiem uzņēmējiem, un valdības pilnīga nespēja aizņemties naudu ne tikai starptautiskajā, bet arī vietējā tirgū, piespiežot samazināt izdevumus ievērojami vairāk nekā tie 500 miljoni, kuri ierakstīti vienošanās ar SVF un EK.
Un ļoti iespējams, ka pie šiem 500 miljoniem Ministru kabinetam nāksies atgriezties. Pagaidām publiski par to runā tikai finanšu ministrs Einars Repše (JL), savukārt Dombrovskis saka, ka cer ar starptautiskajiem donoriem vienoties par mazāku summu. Tomēr ir grūti iedomāties, kā tas būs iespējams, ja viņi mūsos saskata nevis nopietnus sarunu partnerus, bet sīkus blēžus, kuri paņem naudu, nepilda solījumus, bet tad prasa vēl. Kā vakar paziņoja Zviedrijas finanšu ministrs, «starptautiskās sabiedrības pacietība ir ļoti ierobežota. [Latvijai] nav lielas manevra iespējas».
Ceturtdien Latvijas Bankas rīkotajā konferencē Eiropas Komisijas misijas vadītāja sarunās ar Latviju Elena Floresa aizrādīja, ka EK jau daudzus gadus Latviju ir brīdinājusi par potenciālajām problēmām tautsaimniecībā, bet Latvija konsekventi neklausījās. Floresas secinājums bija skarbs: tagad Latvijai ir jāpierāda, ka tai var uzticēties.
Šie vārdi būtu aizvainojoši, ja tie nebūtu patiesi. Valdībai ir jāsaprot, ka tiem, kuriem neuzticas, arī nepalīdz.