Pats svarīgākais - neuztvert ģērbšanos kā īpašu problēmu. Ja braukšanu pa pilsētu neuztverat kā gatavošanos velosacensībām, vislabākais ir vilkt tieši to pašu, ko vilktu tad, ja ietu kājām. Enerģija, ko patērējat, nesteidzīgi minot pedāļus, nav lielāka par to, ko prasa pastaigas solis. Ja nesalstat vai nesvīstat, ejot kājām, kādēļ gan lai būtu citādi, kad tajās pašās drēbēs rāmi braucat ar divriteni?
Līdz ar to par tērpa izvēli svarīgāk ir padomāt, kā to vajadzības gadījumā pasargāt no nokrišņiem, ja nu tādi uznāktu.
Vējjaka vai lietusmētelis
Ir riteņbraucēji, kas lietus laikā brauc, ar vienu roku turot stūri, ar otru - lietussargu, taču tā noteikti nav labākā izvēle. Ceļa nelīdzenumu dēļ vai nepieciešamībai bremzēt ar vienu roku uz stūres var izrādīties nepietiekami. Savukārt lielākā vēja brāzmā lietussargs var pārvērsties par grūti kontrolējamu buru. Tāpēc visieteicamāk būtu mitrā laikā lietot vējjaku vai lietusmēteli. Vienreiz lietojamo var nopirkt jebkurā lielveikalā un daudzās degvielas uzpildes stacijās, kur pēdējā laikā atrodamas preces arī velosipēdistiem. Veikalos pieejami arī eleganti, speciāli riteņbraucējiem radīti apmetņi lietainam laikam, ko var lietot ilgstoši. Bet zem tā - kaut uzvalks vai dāmām biznesa kostīms. Un, starp citu, gan lietusmēteli, gan atstarojošu vesti, kura saskaņā ar satiksmes noteikumiem jālieto, ja braucat tumšā laikā bez velogaismām, visērtāk glabāt nelielā pie velosipēda stiprināmā somiņā. Lai ir pie rokas vajadzības gadījumā.
Cimdi
Lai arī rudenī dienas mēdz būt tīkami siltas, naktīs ir auksts, un tiem, kas uz darbu vai mācībām brauc agrās rīta stundās, būtu vēlams lietot cimdus, lai uz stūres nekustīgi turētās rokas pasargātu no nosalšanas. Braukšana, stūrējot ar vienu roku, bet otru turot kabatā, ir ļoti nedroša, īpaši apdzīvotās vietās, kur ceļā var gadīties dažādi šķēršļi, kas prasa ātru reakciju.
Cepure vai ausu sargi
Var šķist svarīgi pasargāt frizūru, tāpēc cepure lieka, tomēr, braucot ar divriteni vēsākā laikā, svarīgi, lai brāzmainais rudens vējš nesapūš ausis. To ārstēšana nav no patīkamākajām. Galvassegai jābūt tādai, kas netraucē brīvi pārskatīt apkārtni, bet ausu sargiem - tādiem, lai būtu dzirdams tuvumā notiekošais, piemēram, cita riteņbraucēja zvaniņš, kad tas signalizē par vēlmi apbraukt.
Apavi
Ja vien neesat tendēts lietot «Flinstona bremzes», proti, vilkt kājas pa zemi, lai apturētu braucamo, apavu izvēlei ceļā uz darbu ar velosipēdu nekādu īpašo prasību nav. Ielas apavi, kurus jūs vilktu attiecīgajos laika apstākļos, ejot kājām, būs gana laba izvēle, arī braucot ar divriteni. Nekas traks arī nenotiks, ja akurāti brauksiet glaunās izejamās kurpēs. Velobraukšanas priekšrocība ir tā, ka kājas tiek turētas krietnā attālumā no zemes, tās var nesamērcēt pat tad, ja ielās ir nelielas peļķes (tikai nedrīkst tām pārlieku strauji braukt cauri). Daudzi riteņbraucēji iemanījušies nenokāpt no braucamā arī krustojumos - redzot zaļo gaismu, savlaicīgi piebremzē, samazina ātrumu līdz minimumam, kamēr nomainās luksofora signāls, vai riņķo uz vietas, ja vieta to atļauj. Tāpat ērti var piebremzēt un ar vienu roku pieturēties pie ceļa zīmes staba.
Un vēl. Ja laika apstākļi dienas laikā tik ļoti sabojājas, ka sausām drēbēm līdz mājām aizmīties varētu nebūt iespējams (ja vien neesat radis pie ekstrēmas braukšanas), noteikti izskatiet alternatīvas mājās nokļūšanas iespējas, atstājot divriteni darbā vai ņemot to līdzi sabiedriskajā transportā, kas vismaz Rīgā ir atļauts (izņemot mikroautobusus). Riteņbraukšanai jānes prieks, nevis mocības. Samirkt, nosalt un saslimt nav labākā perspektīva. Būs sausas dienas, brauksiet atkal. Arī ziemas salā, kas, starp citu, velobraucējiem traucē daudz mazāk nekā brāzmains vējš ar lietu.