Nē, mēs esam no Baltkrievijas, no maza ciematiņa pie Gomeļas. 1968. gadā ar ģimeni pārcēlāmies uz Rīgu.
Bet tagad visa jūsu ģimene ir šeit?
Jā, mani bērni un sieva ir šeit, bet mana māte un māsa dzīvo ASV.
Kas jums ir dzimtene - Izraēla, Latvija vai Baltkrievija?
Patiesībā man viennozīmīgi dzimtene ir Latvija. Šeit pabeidzu skolu, universitāti. Man nav citas vietas, ko es mīlu kā dzimteni.
Protams, arī Izraēlai priekš manis ir svarīga nozīme. Es teiktu - tā vienmēr ir manā sirdī, tāpēc, ka tā ir ebreju valsts. Jebkura ebreja sirdī ir gabaliņš no Izraēlas. Es, protams, pārdzīvoju, kad dzirdu ko negatīvu par Izraēlu, un no sirds priecājos, kad uzzinu par tās veiksmēm un panākumiem. Bet tajā pašā laikā visas manas pūles, visu savu darbu es veltu Latvijas interesēm.
Kad jūs tā īsti sapratāt - ko nozīmē būt ebrejam?
Varu pateikt, kad uzzināju, ka esmu ebrejs. Līdz tam brīdim uzskatīju sevi par krievu. Par to, ka esmu ebrejs, uzzināju sešu gadu vecumā. Vienkārši viens cilvēks, kas dzīvoja mums kaimiņos, uz ielas man pateica, ka esmu ebrejs. Atceros - es tāds satraukts aizskrēju pie tēva un jautāju viņam - ko tas nozīmē? Tad tēvs man pateica: «Jā, dēls, tu esi ebrejs, visa ģimene esam ebreji.» Viņš teica, ka tajā nav nekā slikta vai pazemojoša un man šis vārds jānēsā ar godu, un lai zinu - pēc manis un manas uzvedības spriedīs par visiem ebrejiem, - un lai cenšos dzīvot tā, lai pēc manis varētu spriest labas lietas par visu ebreju tautu.
Un tomēr, ko īsti nozīmē būt ebrejam - vai tā pamatā ir ģenētiskā piederība vai reliģiskā - piederība jūdu ticībai?
Nu, manai paaudzei, kas uzauga padomju laikā, tā vairāk ir ģimenes tradīciju mantošana nekā reliģiskā komponente. Tajos laikos reliģiskās saknes tika apgrieztas, un es izaugu pilnībā laicīgā ģimenē.
Es paskaidrošu, kāpēc tā jautāju: 2003. gadā, kad jau sākās runas par ebreju kopienas īpašumu restitūciju, es dzirdēju argumentus, ka šie īpašumi būtu jāatdod, izmantojot likumu par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām, jo visas ebreju organizācijas pēc būtības esot reliģiskas.
Esmu pārliecināts, ka šis īpašumu jautājums vairs nebūtu jārisina ne 2003. gadā, ne šodien, ja no 1991. līdz 1993. gadam ebreju reliģiskajai draudzei tiktu atdoti tās īpašumi, kā tas notika ar citām konfesijām. Un neatdeva tāpēc, ka apstrīdēja to reliģisko raksturu. Un es jau toreiz teicu, ka līdz 1940. gadam Latvijā jēdzieni ebrejs un - reliģiozā piederībā - jūdejs bija neatdalāmi. Lai kāda būtu skola, tā bija reliģiska, ja tā bija slimnīca, tad tur veica apgraizīšanu... Ja toreiz šie visi īpašumi tiktu pareizi interpretēti kā reliģiski objekti, šodien nebūtu šo problēmu.
Bet, turpinot to jūsu jautājumu par to, ko nozīmē būt ebrejam, es uzskatu - būt ebrejam nozīmē zināmu atbildību. Es to saprotu tā, ka tā pasaule, kurā mēs dzīvojam, diemžēl ir tādā vai citādā mērā pietiekami antisemītiska. Un mūsu gadījumā ir ļoti pierasts projicēt viena indivīda uzvedību uz visu nāciju. Tāpēc uz katra ebreja pleciem guļas liela atbildība - dzīvot tā, lai būtu labs iespaids par visu ebreju nāciju.
Vai jums ir kāds filozofisks izskaidrojums šim, kā jūs teicāt, pasaulei piemītošajam antisemītismam?
(Nopūšas.) Domāju, ka man ļoti pieņemams liekas Čērčila izteikums, ka Anglijā nav antisemītisma tāpēc, ka angļi neuzskata, ka viņi ir dumjāki par ebrejiem.
Bet domas par ebreju tautas izredzētību?
Ziniet, es esmu runājis ar rabīniem par šo tēmu, un tas, ko esmu secinājis no šim sarunām - Dievs, dodot mums Toru, ir izvēlējies mūs, lai mēs sekotu Toras likumiem. Bet mēs absolūti neesam kaut kādā mērā izredzēti attiecībā uz kaut kādām laicīgām lietām vai labumiem. Un šajā ziņā mēs neesam ne labāki, ne sliktāki par jebkuru citu tautu.
Par vēsturi. Holokausts. Kā jūs uzskatāt, vai kādreiz pienāks tas brīdis, kad varēsim aizšķirt šo briesmīgo vēstures lappusi?
Ir divi šā jautājuma aspekti. Viens ir vēsturiskā atmiņa un tas, kas daudziem ebrejiem ir iesēdies zemapziņā - tās ir rūpes par savu ģimeni, domājot par to, ka var notikt visādas lietas. Šo ģenētisko atmiņu ir grūti atmest. Nogalināti seši miljoni, nogalināta valoda - idiš valoda.
Otra puse - tomēr kopā dzīvot un attīstīt katru valsti, kas caur to ir izgājusi, tai skaitā arī Latviju. Un šajā ziņā, es domāju, šī lappuse tiks pāršķirta, tai jātiek pāršķirtai. Un tas ir svarīgi ne tikai ebreju kopienai, bet arī valsts pamatnācijai. Un kopā jāizšķir visas tās XX gadsimta briesmu lappuses… Tas ir 9. maijs, 16. marts, esmu pārliecināts, nākamās paaudzes šos jautājumus aizvērs. Un mēs kopīgi strādāsim Latvijas labā.
Runājot par morālo atbildību - vai jūs uzskatāt, ka latviešiem kā nācijai būtu jājūt morālā atbildība par tiem atsevišķajiem latviešiem, kas piedalījās holokaustā?
Mana pozīcija ir tāda, ka, pirmkārt, Latvijas valsts ne pie kā nav vainīga. Latvieši kā tauta ne pie kā nav vainīgi. Katrā tautā ir nelieši. Bet visai tautai nekad nav jāatbild par kaut kādiem tur atsevišķiem neliešiem.
Runa jau nav par atbildību, drīzāk - par izpratni un līdzjūtību. Par to, ka Latvijā dzīvojošās nācijas saprotas, ka ebreju tauta kopā ar čigāniem, kopā ar septītās dienas adventistiem, galu galā kopā ar homoseksuālistiem… ir gājuši cauri pilnīgai iznīcināšanai. Un ar to nevar nerēķināties. Un, kad tāda kopiena vēršas pie valsts, lai tai atgrieztu to, kas tika radīts un uzbūvēts par šīs kopienas pašas naudu - to nedrīkst ignorēt.
Nedaudz raksturojiet ebreju kopienu šodienas Latvijā. Jūs esat ebreju kopienu padomes priekšsēdētājs. Vai daudz ir tādu kopienu Latvijā?
Jā, tieši tāpēc, ka daudzi jautājumi nerisinājās, 2002. gadā, kad mani ievēlēja par Rīgas Ebreju kopienas priekšsēdētāju, mana ideja bija radīt tādu jumta organizāciju, kas apvienotu visas ebreju kopienas Latvijā. To ir diezgan daudz, vairāk nekā 30 kopienu organizāciju un draudžu. Šī padome ir tāda federatīva struktūra, kas tieši tāpēc radīta, lai pārstāvētu visu ebreju kopienu un organizāciju intereses, turklāt gan laicīgo, gan reliģisko organizāciju. Šajā ziņā padome ir unikāla, to nevar aplūkot tikai kā sabiedrisku organizāciju, jo tajā ietilpst arī reliģiskās draudzes, kas atbilstoši Latvijas likumiem ir ar baznīcas tiesībām.
Tagad par to īpašumu jautājumu... Kāpēc tieši šobrīd?
Ja mēs aplūkojam šo jautājumu no brīža, kad mani ievēlēja par Rīgas Ebreju kopienas vadītāju 2002. gadā, tas faktiski bija aktuāls visām valdībām. Jau sākot ar Emša valdību, radīja darba grupas - gan Emsis, gan Repše, pēc tam Kalvītis. 2006. gadā, kad šo jautājumu izskatīja Ministru kabinetā, tika akceptēts likumprojekts, ko iesniedza Saeimā, kur tas tika noraidīts ar formulējumu - pārstrādāšanai - un nosūtīts atpakaļ valdībai. Un visas nākamās valdības, ieskaitot Godmaņa valdību, atkal taisīja darba grupas šā jautājuma risināšanai. Šo darba grupu rezultātus es nezinu, jo tajās ebreju kopienas pārstāvji netika iekļauti.
Tad uz šo brīdi - kāda ir jūsu galvenā koncepcija šā jautājuma risināšanā?
Koncepcija mums ir sekojoša: pirmkārt, tas, ko jau teicu - Latvijas valsts nav atbildīga par to, kas notika pēc četrdesmitā gada. Bet traģisku vēsturisku notikumu rezultātā ebreju kopienu īpašumi kļuva par Latvijas valsts īpašumiem. Mums liekas, ka nav morāli un ētiski paturēt šo «asiņaino» īpašumu savās rokās...
Bet tālāk, vadoties pēc tā, kāda ir reālā ekonomiskā situācija Latvijā, ebreju kopiena ierosināja, ka šo īpašumu sarakstā netiek iekļauti to fizisko personu īpašumi, kuru visi mantinieki tika iznīcināti. Kaut gan uzskatu, ka kopiena uz to morāli varēja pretendēt. Tā bija liela summa vai īpašumi, uz ko mēs pretendējām vēl pirms sešiem gadiem. Bet tagad mēs no tā atsakāmies un gatavojam likumprojektu, kas attiektos tikai uz ebreju kopienas un reliģisko organizāciju īpašumiem.
Bet de facto šīs organizācijas vairs neeksistē, un jūsu vadītā padome tad būtu tas juridisko tiesību mantotājs?
Jā, mēs uzskatījām, ka nav fiktīvi jāatjauno tāda vai cita organizācija, piemēram, līgavu skolas vai kas cits, tā būtu fikcija, bet padome jau tāpēc tika radīta, lai pārstāvētu visas ebreju kopienas intereses iepretim valstij, un, manuprāt, tā ir loģiski likvidēto organizāciju juridisko tiesību mantinieks. Turklāt Rīgas Ebreju kopiena ir tiešs 1940. gadā likvidētas organizācijas mantinieks.
Pēc 1990. gada Latvijas likumdevējs pieņēma principiālu politisku lēmumu - atjaunot fizisko personu īpašumu, bet neatjaunot juridisko personu īpašumus, izņemot baznīcu un dažus ar atsevišķiem likumiem noteiktus gadījumus. Kāpēc ar ebreju sabiedrisko organizāciju īpašumiem būtu jārīkojas savādāk nekā ar latviešu, un ne tikai latviešu, īpašumiem?
Nu, man vispār būtu sarežģīti atbildēt uz šo jautājumu… Tas būtu latviešu inteliģencei jāatbild latviešiem. Es domāju, ka viņi atrastu atbildi, tāpēc ka - pirmkārt, tās nav vienkārši sabiedriskas organizācijas, bet organizācijas, kas sevī iekļauj jūdaiskās konfesijas vadību, bet reliģiskām organizācijām īpašumus atgrieza. Un, otrkārt, jārēķinās ar tiem vēsturiskajiem aspektiem, kas uz šīs zemes notika.
Vai tomēr loģiskāk nebūtu cīnīties tieši par fizisko personu īpašumiem, kuru mantinieki tika iznīcināti, jo principā fizisko personu īpašumi Latvijā tika atjaunoti visiem?
Mēs tomēr šajā jautājumā vadījāmies no tā, kas Latvijas valstij šobrīd ir ekonomiski iespējams. Es, protams, turpinu uzskatīt, ka nošauto ģimeņu īpašumi tā nevar vienkārši pāriet valsts īpašumā, bet Latvijas valstij šobrīd nav ekonomisku iespēju šo jautājumu risināt, acīmredzot tas nav mūsu paaudzes līderu jautājums.
Jūs šobrīd uzstājat uz īpašumu fizisku atdošanu?
Es vispār nelietotu vārdu - «uzstājam». Tas ir morāli ētisks jautājums, un tajā mēs no savas puses esam gatavi uz kompromisu. Valsts var pati izvēlēties - ko atgriezt fiziski un savukārt ko kompensēt kaut kā citādi, naudas izteiksmē vai cita īpašuma veidā.
Labi, pieņemsim, jums izdodas. Kas šos līdzekļus pārvaldīs?
Patiešām šis jautājums ir ļoti svarīgs, man personiski arī ļoti būtisks.
Mans uzdevums vienmēr ir izdarīt tā, lai pat tad, kad manis vairs nebūs šajā postenī, šā īpašuma pārvaldība būtu pilnībā caurspīdīga, saprotama cilvēkiem. Tāpēc šā īpašuma pārvaldīšanai tiks radīts fonds, kuru pārvaldīs vienpadsmit cilvēku. Seši pārstāvji no Latvijas Ebreju kopienas un pieci - no starptautiskām ebreju organizācijām. Bet mēs arī piedāvājam, lai šajā fonda struktūrā būtu Latvijas finanšu ministrijas pārstāvis, lai arī Latvijas valdība būtu informēta par šā fonda tēriņiem. Visa šā īpašuma juridiskais īpašnieks būs Ebreju kopienu padome.
Par kāda apjoma līdzekļiem ir runa?
Šobrīd atturētos minēt skaitļus. Es tikai varu teikt, ja iepriekšējā likuma variants varēja paredzēt ap 32 miljonu latu, tad tagad ir runa par kārtu zemāku skaitli. Turklāt esam ar mieru, ka tā varētu būt laikā izstiepta kompensācija, kas nebūtu valstij liela slodze.
Un kam tiks tērēti šie līdzekļi?
Pirmais, kāpēc šis jautājums pietiekami ātri jārisina, ir to personu atbalsts, kas ir pārdzīvojuši holokaustu. To nav tik daudz, bet vēl tādi ir.
Otrs būtisks jautājums ir ebreju izglītība. Tas nozīmē bērnu dārzu, skolu, jo tas veido pamatus kopienas nākotnei. Šodien no 11 tūkstošiem Latvijas ebreju apmēram divi tūkstoši saņem ikmēneša atbalstu no kopienas. Tā ir medicīna, tā ir patronāža, tā ir pārtika. Esmu pārliecināts, ka Latvijas Ebreju kopiena ir pelnījusi labāku likteni, kad palīdzība būs vajadzīga dažiem, bet kopienas sponsori būs daudzi. Šodien kopienā ir radīta tāda aizbildniecības padome, kurā ietilpst piecdesmit seši cilvēki - ebreji, kam ir panākumi biznesā Latvijā un kas maksā ikmēneša biedru naudas. Un patiesībā man tas arī ir viens jautājums, kāpēc īpašumu restitūcijas jautājums jāatrisina. Jo, kamēr tas nav atrisināts, kopienu var vadīt tikai biznesmenis.
Un vispār, es to uzskatītu par lielu soli virzienā uz tās ebreju kopienas tradīcijām un kultūru, kāda te eksistēja Latvijā līdz 1940. gadam un pēc tam tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Protams, to nav iespējams restaurēt pilnībā, bet tomēr to nepazaudēt pavisam un pēc iespējas attīstīt varam.
Jūs minējāt latviešu inteliģenci. Vai jums bijuši kādi kontakti? Vai kāds ar izpratni izturējies pret jūsu prasību?
Man jāsaka godīgi - gandrīz visi, ar ko mēs tiekamies pie kafijas tases, ar izpratni attiecas pret mūsu jautājumu. Bet pie kafijas tases. Pavisam cita lieta - iziet presē un to pateikt publiski. Te diemžēl darbojas citi likumi.
Varbūt paši pārāk maz esat strādājuši ar sabiedrisko domu?
Jā, es laikam atzīšu, ka PR jomā mēs zaudējam. Manuprāt, ja tikai ebreji paši runā par sevi, tas kaut kā ne pārāk labi izskatās. Cita lieta, ja to darītu kādi latviešu vai krievu inteliģences pārstāvji, vai baznīcu pārstāvji. Tas ir absolūti morāli ētisks jautājums. Lai, kā mēs runājām sākumā, vienreiz aizšķirtu to traģisko divdesmitā gadsimta lappusi. Un kopā būvētu mūsu valsti.