Kā izturēt izrādi, kura ilgst septiņas stundas un kuras mūzikas valoda ir tik bagāta, intensīva, simfonizēta?
To varēšu pateikt, kad būšu to nodiriģējusi. Fiziski tas noteikti būs liels pārbaudījums. Mūzikas patiesi ir ļoti daudz. Dievu mijkrēšļa mūzika ilgst piecas stundas, bet garo starpbrīžu dēļ operā jāpavada septiņas stundas. Sāku ar to, ka šo mūziku spēlēju ar klavierēm, līdzi dziedot vokālās partijas. Tādējādi šī mūzika paliek dažādās atmiņās: redzes atmiņā, balsī un rokās. Kopš šo operu zinu no galvas, man tā vairs nešķiet tik gara.
Kas ir grūtāk: diriģēt vai klausīties?
Man ir mokoši klausīties skaņdarbus, kurus pati labi zinu. Tad nevaru brīvi baudīt un visu laiku pievēršu uzmanību katrai detaļai, katram sīkumam - kā tas pasniegts, un kā varbūt es to darītu.
Muzicējat vāgnermīļiem vai parastajam klausītājam?
Vāgnermīļi ir īpaša publika, kas ļoti atšķiras no parastajiem operas mīļotājiem un pat neiet uz citu komponistu operām. Starp citu, pats Vāgners savas muzikālās drāmas nesauca par operām. Klausīties un izprast to jēgu palīdz vadmotīvi. Ar zīmīgo motīvu palīdzību Vāgners savā mūzikā ļoti konkrēti norāda, kas notiek stāstā un varoņu attiecībās.
Kāpēc Vāgnera operu izrādēs ir tik neparasti ilgi starpbrīži, ka var rīkot pikniku teātrī?
Gari starpbrīži ir nepieciešami, lai mūziķi atpūstos un spētu turpināt izrādi. Dziedātājiem un orķestra mūziķiem slodze ir milzīga. Vai varat iedomāties, kā jūtas trompetists pēc pirmā cēliena, kas ilgst vismaz divas stundas? Rīgā, par laimi, izrādē mainās divi orķestri: Operas un Nacionālais simfoniskais.
Vai diriģēšana ir grūts uzdevums trauslai sievietei?
Nekad neesmu domājusi, vai diriģēšana ir vīriešu vai sieviešu profesija. Vienkārši man nebija citas izvēles, kopš 14 gadu vecumā vētraini iemīlējos simfoniskajā mūzikā un opermūzikā. Es nenāku no mūziķu ģimenes un pirmoreiz operā nonācu diezgan vēlu. Pirmo noskatījos Vāgnera Tristans un Izolde, un aizrāvos neprātīgi. Sapratu, ka pati vēlos diriģēt tādu mūziku. Manuprāt, diriģentam jādomā tikai par mūziku. Ja esi pārliecinošs un vari, viss ir kārtībā. Ja ne - tad gan slikti.
Arī sevi piepulcējat vāgneristiem?
Nebūt ne. Komponists, kuru vēlos diriģēt visu savu mūžu, ir Mocarts. Vāgneru sev atklāju ļoti neparasti. Ar Tristanu un Izoldi aizrāvos tā, ka vairākus mēnešus jutos kā hipnotizēta, slima - ne ar Vāgneru, bet tieši ar Tristanu. Pēc tam atklāju, cik lielisks ir Nībelunga gredzens. Ne tikai mūzikas ziņā, bet kā spēcīgs mākslas darbs, vēstījums par cilvēci: par mīlestību, varu un cilvēku dabu.
Vai tik dziļi vēstījumi ir pa zobam agrai jaunībai?
Domāju, ka Tristanu un Izoldi diriģēšu tikai tad, kad man būs vismaz piecdesmit gadu. Bet tā ir īpaša opera. Attiecībā uz pārējo, manuprāt, ir labi jau tagad tuvoties lielo mākslas darbu izpratnei. To var turpināt visu mūžu. Es zinu un ceru, ka arī četrdesmit gadu vecumā, diriģējot, piemēram, Donu Žuanu, jutīšu tādu pašu satraukumu un bailes, kādu izjūtu šodien. Tad kāda starpība: daru šodien vai pēc divdesmit gadiem?
Kā sevi savācat, lai izturētu milzīgo slodzi un atgūtu iztērēto enerģiju?
Sportoju un veicu meditēšanas vingrinājumus, lai spētu koncentrēties izrādē. Ja vien ceļasomā ir vieta, man līdzi ir krosa kurpes skriešanai. Šoreiz gan nav. Izrādēs un mēģinājumos enerģiju ne tikai tērēju, bet arī saņemu pretī. Bet, ja tās pašas diriģēšanas kustības piecas stundas izpildītu mājās, vienatnē un bez mūzikas, tad gan justos pilnīgi sagrauta.
Vai jums gadījies negaidot ielēkt izrādē aizvietojot?
Tik ekstrēmā situācijā piedzīvoju savu diriģentes debiju. Man bija 19 gadu, studēju Hannoverē un sāku strādāt par pianisti koncertmeistari Heidelbergas operā. Tas bija mans pirmais darbs, un biju tur nostrādājusi tikai divus mēnešus, kad dažas stundas pirms Madama Butterfly izrādes sākuma man piezvanīja un lūdza glābt situāciju, jo diriģents bija saslimis, savukārt teātra galvenais diriģents Korneliuss Meisters atradās Tokijā. Es to izdarīju, un tas izrādījās labs sākums, jo tūlīt pēc tam kļuvu par Heidelbergas operas kapelmeistari. Nostrādāju tur piecus gadus, bet tagad esmu brīvmāksliniece. Dzīvoju Frankfurtē un diriģēju, apceļodama Vāciju, Dāniju un tagad arī Latviju.
Riharda Vāgnera opera Dievu mijkrēslis