Daži uzskatīja, ka viņa runa nebija uzmanības vērta. Citi aplaudēja, jo Peters runāja par lietām, par kurām tehnoloģiju kontekstā runā vien retais. Proti, viņš vērsa uzmanību uz to, ka tehnoloģiju ietekmē pasaule kļūst nekontrolējama un nevienam īsti nav intereses kaut ko kontrolēt. Vai tas novedīs pie tā, ka tehnoloģijas sāks kontrolēt mūs? Jā, Peters ir pilnīgi pārliecināts, ka tā notiks, ja to attīstība un tehnoloģiju radītāju izvairīšanās no atbildības turpināsies tāpat kā šobrīd.
Kā šobrīd klājas Pirate Bay?
Es nezinu. Es domāju, ka labi. Es vairs neesmu Pirate Bay komandā.
Pastāsti par savu jauno projektu.
Projekta nosaukums ir Flattr, un tā ir mikromaksājumu sistēma. Šo projektu uzsāku 2009. gadā ar mērķi izveidot dažādus cilvēku darbības finansēšanas veidus. Tiek izmantota tāda pati poga kā like jeb «patīk» sociālajā tīklā Facebook, tikai, nospiežot šo pogu, satura patērētājam ir iespēja maksāt satura radītājam paša noteiktā budžeta ietvaros. Šī sistēma piedāvā maksāšanas metodi, kas atšķiras no ierastajiem maksāšanas veidiem. Mēs esam uzsākuši sadarbību ar interneta pārlūkprogrammu spraudni Adblock Plus. Gribam, lai mūsu risinājums ir integrēts šajā spraudnī. Tas nozīmē, ka jebkurš lietotājs, kas vēlas bloķēt reklāmu parādīšanos savā datorā, izmantojot spraudni Adblock Plus, tāpat maksā satura radītājam. Ja es lasu kādu rakstu konkrētā interneta lapā, mūsu risinājums noteiks, ka man par to ir jāmaksā, jo esmu ieguvis konkrētu informāciju noteiktā apjomā un šī informācija man ir bijusi noderīga. Lietotājam pašam nav par to jādomā, tikai jānosaka tēriņu griesti mēnesī, piemēram, viens vai divi eiro. Šī nauda tiks godīgi sadalīta, bet lietotājs neredzēs reklāmas. Uzsvars nav uz reklāmu bloķēšanu. Uzsvars ir uz to, ka kreativitāti iespējams finansēt dažādos veidos.
Savas uzstāšanās laikā Infoshare 2016 konferencē maijā Polijas pilsētā Gdaņskā tu auditorijai uzdevi ļoti svarīgu jautājumu - cik atbildīgi mēs esam par tām tehnoloģijām, ko radām? Kādi ir tavi novērojami - cik atbildīgi mēs esam?
Mēs neesam atbildīgi. Start-up kultūras mentalitātes sastāvdaļa nav atbildība par to, ko mēs radām. Start-up kultūra šobrīd ir par to, ka «lieliski, mēs varam uztaisīt šo tehnoloģisko risinājumu un dabūt par to naudu». Tas patiešām ir lieliski, bet mums vajadzētu start-up sabiedrībā veidot izpratni par to, ka jebkas, ko tu radi, atstāj ietekmi uz sabiedrību kopumā. Tas attiecīgi arī nozīmē atbildību pret sabiedrību. Tātad jau brīdī, kad kāds kaut ko sāk veidot, ir jādomā arī par to, kā varētu samazināt potenciālo kaitējumu, kā būt godīgam pret visām iesaistītajām pusēm un kā pakalpojumu padarīt pieejamu pilnīgi visiem. Tā mēs kopīgi veidotu labāku sabiedrību.
Piemēram, mūzikas straumēšanas serviss Spotify. Tas patīk visiem! Taču es esmu zaudējis iespēju lemt par to, kādu mūziku es vēlos klausīties, jo kāds cits, kam pieder saturs, izņem no manu dziesmu saraksta dziesmas, kad vien viņš to vēlas. Tāpat, ja es esmu mūziķis, man jādodas pie pakalpojuma nodrošinātāja un jāslēdz līgums saskaņā ar viņa noteikumiem. Pakalpojums nav pieejams daudzās valstīs, un līdz ar to jaunākā mūzika nav pieejama lielam daudzumam cilvēku, jo tā vairs netiek izmantota eksistējošās sistēmās. Tajā pašā laikā Spotify nenopelna daudz naudas. Tehnoloģiju uzņēmumi šobrīd ir nepastāvīgākās biznesa struktūras, taču mēs svinam to uzvaras, un tas ir dīvaini. Es domāju, ka mums ir jābūt pārliecinātiem, ka spējam domāt ilgtermiņā gan finanšu, gan dabai draudzīgā un citās perspektīvās.
Kam tad jānotiek, lai mēs sāktu domāt ilgtermiņā?
Es domāju, ka atbildība ir jāuzņemas ikvienam, kas vēlas saņemt investīcijas savu ražojumu, savu izgudrojumu, savu produktu attīstīšanai. Par to ir jārunā visai nozarei. Investoriem ir skaidri jāpasaka - mēs nedosim naudu tādu biznesu attīstībai, kas neizturas atbildīgi pret sabiedrību. Piemēram, investori, kas savus līdzekļus ieguldīja modernajā, virtuālajā platformā Uber, - viņi nedomāja par to, kas notiks tālāk. Viņiem vajadzētu būt atbildīgiem, piemēram, par tiem cilvēkiem, kas tiek tiesāti, tēlaini sakot, par to, ka brauc pie auto stūres bez autovadītāja apliecības. Kad mēs sākām darbu pie Pirate Bay, mēs vispirms pārliecinājāmies, ka tas, ko mēs darām, ir legāli, un, ja kāds tiktu tiesāts, mēs aicinātu mūsu kopienu par to skaļi runāt, jo tā ir mūsu atbildība. Taču tas nenotiek ar Uber vidi, kuras pārstāvji saka - mēs tikai nodrošinām pakalpojumu un ieturam neitrālu pozīciju.
Tāpat valdībai ir jāpievērš uzmanība, cik atbildīgi uzņēmumi izturas pret sabiedrību. Taču valdības arī tikai priecājas par start-up uzņēmumu uzvarām un dod viņiem visu, ko vien tie vēlas. Piemēram, Skandināvijas valstīs mēs nolemjam būvēt jaunas ekskluzīvas mājas ar dzīvokļiem, kas paredzētas bagātiem cilvēkiem. Tas viss tiek darīts, lai pievilinātu investorus. Kāpēc? Kāpēc mēs pret dažiem izturamies tik labi?
Kam vajadzētu būt debašu par atbildību iniciatoram?
Jāiesaistās būtu visiem. Visām iesaistītajām pusēm būtu jāvienojas par kopīgi veicamajiem soļiem. Citu iespēju nav. Viens solis būtu cilvēka pamattiesību pielāgošana internetam - nodrošināt vienādu pieeju internetam, vienota definīcija par to, kas ir internets, un vairāk cenzūras. Nav vajadzības pēc tādu produktu radīšanas, kas pēc tam saņem priviliģētus noteikumus no, piemēram, mobilo sakaru nodrošinātājiem. Šīs lietas vajadzēja sakārtot jau pirms vairākiem gadiem. Tā kā investīcijas tagad ir kļuvušas par mūsu ikdienu, arī tās vajadzētu regulēt. Tas nenozīmē, ka ierobežojumiem vajadzētu būt negatīviem attiecībā uz investoriem un tiem, kas investīcijas saņem. Tiem vienkārši vajadzētu norādīt uz atbildību.
Izskatās, ka mēs ejam pavisam citā virzienā. Piemēram, tagad mums ir seju atpazīšanas sistēmas, kas ļauj jebkurā vietā mani atrast, manu seju noskenēt un sistēmu turētājiem uzzināt visu par manu personību. Turklāt man nav iespēju to ierobežot.
Tas viss ir tāpēc, ka investori domā - ak, brīnišķīgi, lielisks izgudrojums! Kur te ir atbildība? Nav, jo tas taču ir tikai tehnoloģisks risinājums! Tā ka viss patiešām virzās uz nepareizo pusi, un es nedomāju, ka kaut kas drīzumā varētu mainīties. Mēs zaudējam šo cīņu, un galu galā tas nāk par ļaunu visiem, arī investoriem. Es domāju, ka viss nonāks līdz brīdim, kad sāksim diskutēt par to, kam tagad tas viss piederēs. Mums vajadzētu regulēt tehnoloģiju radītājus, pirms viņi sāk regulēt mūs.
Facebook nesen Zviedrijā sāka cenzēt attēlus, kur redzamas mātes, kas savus bērnus baro ar krūti. Tādas bildes nevarēja izmantot, jo tām ir erotisks raksturs. Tas ir neprāts. Un tas pats notika Vācijā! Angela Merkele lūdza Markam Cukerbergam tā vairs nedarīt, jo mums ir citādāka kultūra. Kas ir Marks Cukerbergs, un kurā brīdī viņš tika ievēlēts? Neprāts! Viņš kļūst par diktatoru, ja šādi pret viņu izturas. Ir vienkārši jāpasaka - tā nedrīkst darīt, jo pie mums nav aizliegta publiska tādu sieviešu parādīšana brīdī, kad sieviete savu bērnu baro ar krūti. Tā ir mūsu kultūra. Tā ir bioloģija. Kāpēc ir jājautā atļauja kaut kādam puisim no ASV, kurš ir viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, lai saņemtu atļauju mums dzīvot pēc savas kultūras likumiem? Mums ir jābūt daudz uzstājīgākiem, taču neviens neuzdrošinās ko iebilst.
Tad sanāk, ka šobrīd tehnoloģija ir interesanta tikai un vienīgi kā izaicinājums, kā pierādījums - varu es ko tādu uztaisīt vai nevaru?
Jā, un tas man atgādina laiku, kad tika radīta atombumba. Tas arī bija interesants projekts, kuru varēja neizmantot tikai sliktām lietām. Ja zini, kas patiesībā tiek būvēts, tu esi par to līdzatbildīgs. Šobrīd pasaules ietekmīgākie cilvēki ir tie, kuriem pieder lieli start-up uzņēmumi. Mēs izturamies pret viņiem kā varoņiem - atšķirībā no politiķiem, kurus mēs ievēlam, uzticot viņiem atbildību. Mēs taču politiķiem nesakām - ai, dariet, ko vien jūs gribat. Start-up īpašnieki no atbildības pret sabiedrību kaut kā ir spējuši izvairīties.
Un kas šo uzņēmēju segmentu - start-up īpašniekus - spēj apturēt?
Politiķi, bet viņi baidās. Merkelei iepriekš aprakstītajā piemērā vajadzētu Cukerbergam teikt - ja tu minēto fotogrāfiju publiskošanu aizliegsi, mēs Vācijā slēgsim pieeju Facebook. Tad būtu ļoti lieli protesti, jo cilvēki ir pieraduši pie sociālā tīkla un politiķiem īsti nav tiesību saviem vēlētājiem šo pieeju liegt. Izskatās, ka mēs esam uzsēdināti uz narkotikām, un mums tās ir nepieciešamas. Mēs zinām, ka tās ir kaitīgas, bet negribam, lai kāds tās mums atņem.
Kā būtu jāizskatās pasaulei, kurā tu gribētu dzīvot?
Tas ir ļoti grūts jautājums. Es gribētu, lai cilvēki būtu spējīgi paši izlemt, kādā pasaulē viņi vēlas dzīvot. Ir nepieciešamība politiku padarīt lokālāku, pat ja tas nozīmē vairāk nepareizu lēmumu. Ietekme būs jūtama ātrāk, un attiecīgi būs iespēja arī ātrāk mācīties no kļūdām, un ātrāk mēs nonāksim pie secinājumiem, kas mums patiešām ir vajadzīgs.