Pamazām tika secināts - vai nu kādam jāpārvācas uz Kurpniekiem, vai arī tie jāpārdod. «Tomēr man negribējās būt tai XX-XXI gs. paaudzei, kam neko vairs nevajag, kas no visa atsakās. Bija sajūta - varbūt vēl pamēģināt nepārdot… Godīgi sakot, tas tāds emocionāls pasākums, kāpēc te vispār kaut kas notiek. Mans pensijas plāns,» Gints smaida. Lai gan viņš joprojām ir jūrmalnieks, Kurpniekos nu ir iestādījis bioloģisko ābeļdārzu, bet ziemā turpina pārējos iesāktos biznesus - karstās šokolādes dzēriena ražošanu un reklāmas stendu piedāvāšanu degvielas uzpildes stacijām. Pirms tam viņam bijusi arī algota darbinieka karjera gan Latvijā, gan ārzemēs.
Nokia, reklāma, tabaka
Gints pēc izglītības ir ekonomists, un LU viņš pabeidza līdz ar pirmajiem mežonīgā kapitālisma gadiem Latvijā. Studiju laikā viņš nokļuva praksē ārējās tirdzniecības apvienībā Interlatvija, kas bija valsts dibināts uzņēmums importa un eksporta attīstībai. «Tad tur parādījās pusslodzes vieta grāmatvedībā, kurā es iekortelējos. Strādāju, pelnīju, bija laba sajūta par neatkarību no vecākiem,» Gints stāsta.
Kad Interlatvija tika privatizēta, viņam jauns somu uzņēmums piedāvāja galvenā grāmatveža vietu. Mobinter Baltic bija pirmā kompānija, kas Latvijā mobilo sakaru ēras rītausmā sāka importēt Nokia mobilos telefonus un pārstāvēja Nokia arī kaimiņvalstīs. Taču, kad telefonu ražotājs Latvijā atvēra pats savu pārstāvniecību, Mobinter Baltic tika likvidēts.
Gints nonāca reklāmas aģentūrā Metro, ko vēlāk nopirka Leo Burnett tīkls, bet pēcāk - jau citi lielie pasaules konglomerāti. Šeit Gints kā finanšu direktors nostrādāja sešus gadus un atceras, ka finansisti starp bohēmiskajiem, radošajiem un foršajiem kolēģiem reklāmistiem bijuši «tie kārtīgie». Darbs un darbavieta Gintam patika, tomēr vēlāk, kad sākās īpašnieku maiņa, daļai vadības komandas iestājās zināms apsīkums: kāds aizgāja savā biznesā, kāds - pie citiem darba devējiem, vēl kāds bija uz izdegšanas robežas. Savukārt Gints atsaucās piedāvājumam īstenot projektu starptautiskajam tabakas uzņēmumam Japan Tobacco International (JTI). Šis uzņēmums, kas savulaik no amerikāņiem bija nopircis Camel brendu un to ražoja visai pasaulei, izņemot ASV, bija nolēmis, ka jāievieš vienota, milzīga uzskaites un resursu vadības un plānošanas sistēma SAP. «Mani viņi piesaistīja kā šī projekta pārraugu Baltijas valstīs,» Gints saka. Projekta gaitā īsas instruktāžas bija Latvijā, arī Rumānijā, bet strādāšana pamatā notika Vācija, Trīres pilsētiņā netālu no Luksemburgas. Tajā atradās JTI rūpnīca, un birojs SAP projekta vajadzībām tika izveidots vienā no tās angāriem. Tas gan nenozīmēja, ka Gints gadu neredzēja Latviju - darbinieki tika laisti mājās ik pa desmit dienām. Projekta ietvaros Gints mazliet pastrādāja arī Sanktpēterburgā, bet, kad projekts beidzās un nauda bija sapelnīta, viņš pāris gadu bija jaunais tētis un mājās auklēja tikko piedzimušo atvasi.
Dižķibele un šokolāde
«Jau strādājot tajos lielajos, labi atalgotajos darbos, perināju domu, ka vajag kaut ko savu. Maziņu, bet savu - rožu dārziņu,» Gints atklāj. Abi ar sievu Intu nodibināja uzņēmumu PopMedia, lai ķertos pie ārzemēs noskatītas idejas - reklāmas stendu piedāvāšanas, kas izvietoti pie degvielas pumpjiem benzīntankos un informē par visu ko - sākot ar veikala precēm un telefoniem, beidzot ar finanšu pakalpojumiem un ceļojumiem. «Kamēr nesākās lielā dižķibele, viss notika. Bet krīze reklāmas biznesu nogrieza kā ar nazi,» stāsta Gints, taču norāda, ka uzņēmums darbojas joprojām - tiesa, ar mazākiem apgriezieniem un nu vairs tikai ar rāmīšiem kā reklāmnesējiem. Par to, kas stendos tiek reklamēts, tagad domā citi.
Kad krīze sabremzēja iesākto, ģimene lūkoja pēc jaunas idejas. Holandē bija noskatīta karstās šokolādes dzēriena taisīšana no karotītē iekausētas īstas šokolādes un dažādām garšvielām, to mērcot karstā pienā. Latvijā nekā tāda nebija, un Gints un Inta kā mājražotāji sāka ražot līdzīgas karotītes jeb ChocoSpoon. «Ap Ziemassvētkiem devāmies izmēģināt uz Kalnciema kvartāla tirdziņu, un produkciju izķēra. Skrējām atpakaļ, lai pieražotu vēl.» Pēc pirmā gada uzņēmums Gardmutis reģistrējās PVD, Jūrmalā bankrotējušas kafejnīcas telpās izveidoja lielāku ražotni un savas šokolādes karotītes sāka tirgot ne vien tirdziņos, bet arī Latvijas preču bodēs, lielveikalos un kā korporatīvas dāvanas. Patlaban to starta popularitātes vilnis ir noplacis, tomēr pieprasījums turas stabils. Tiesa - aukstajā sezonā, jo vasarā karstie dzērieni pircējus īpaši nesaista.
Āboli prasa roku darbu
Paralēli šokolādes biznesam radās vēlme kaut ko mēģināt lauksaimniecībā, jo bija taču zeme Kurpniekos. «Pētījām iespējas, ko var darīt puspilsētnieks - puslaucinieks, kas grib ko vairāk par zālīti durvju priekšā. Ar lopiem bija skaidrs, ka nekas nesanāks, ja nedzīvo klāt, bet graudiem u. tml. vajag lielākas platības, tehniku, tas ir dārgāk, un arī to nevarēs vadīt no pilsētas. Izlēmām par augļkopību. Likās - tik iestādi dārzu un novāc ražu. Bet izrādījās, ka nav tik vienkārši,» Gints stāsta. Lai gan tagad viņš Bulduru Dārzkopības vidusskolas neklātienē jau ir izmācījies par dārznieku, pirms pieciem gadiem, kad ābeļdārzs tika iestādīts, zināšanas bija knapākas, turklāt nepaveicās - stādu kvalitāte nebija tā izcilākā, pirmā ziema gadījās draņķīga, otrajā gadā jauno kociņu maigajai mizai uzbruka peles, un daudzas ābelītes nācās pārpotēt un pārstādīt. Rezultātā šobrīd dārza optimālais ražas apjoms vēl nav sasniegts, viss vēl priekšā. Piedaloties Eiropas finansējuma projektos, Gints Kurpniekos iepircis tehniku un veco kūti pārbūvējis par ābolu noliktavu un pagrabu. Tomēr atšķirībā no ogulājiem ābeles prasa daudz roku darba - jāvāc raža, jāveido vainags, jāretina ābolīši. Tāpēc vasarās Gints ar ģimeni dzīvo laukos.
Ģimene ābeļdārzā saimnieko bioloģiski, jo tas atbilst viņu pārliecībai. Ieraugot veikalā no Itālijas un Argentīnas vestus bioābolus, radies jautājums, vai tiešām tos nevar izaudzēt tepat Latvijā. Gints pārliecinājies, ka var, taču jārēķinās ar smagāku cīņu ar izaicinājumiem - slimībām un kaitēkļiem, kuru apkarošanā ķīmija netiek lietota. Pat ja pircēju pieprasījums pēc Latvijas bioāboliem pašreiz ir lielāks nekā piedāvājums, cilvēki tos lielākoties grib redzēt smukus, bez kraupja. Tas ir iemesls, kāpēc Gints ķēries arī pie ābolu sulas spiešanas - tur ābola izskatam nav nozīmēs. Vienlaikus viņš dārzā iestādījis arī dažas jaunas, Latvijā radītas kraupja imūnas šķirnes.
Gints pieļauj, ka pēc kāda laika, kad ābeļdārzs ražos pilnvērtīgi, biznesu varētu paplašināt, tomēr par lielražotāju kļūt viņš nealkst. Ar savu pašreizējo dzīvi viņš ir mierā. «Tas, kas mani visvairāk nomāca algotā darbā, bija mazliet tāda dzimtcilvēka sajūta, ka esi kā piesiets. Tagad esmu brīvs cilvēks - dari, ko gribi, eksperimentē, kā gribi. Badā nemirstam, ideāli var samenedžēt arī ģimenes dzīvi, bērnu vadāšanu. Tas, kā pietrūkst, varbūt ir lielāks kuģis, peldējums, mērogs, arī kolēģu sabiedrība,» Gints saka. Dienas pilnīgā savrupībā gan viņš nevada, jo Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijā atbild par augļkopības sektoru un darbojas arī Dobeles Dārzkopības institūta konsultatīvajā padomē.