Pirmām kārtām nepieciešams paskatīties uz sistēmu kopumā. Šobrīd, cik zinu, starptautiskā auditorfirma PriceWaterhouseCooppers (PWC), kam ir pasūtījums no Finanšu ministrijas (FM), gatavo priekšlikumus integrētas valsts atbalsta sistēmas veidošanai un optimizācijai: kā savienot pozitīvās lietas, kas ir HB, Latvijas Garantiju aģentūrā, Lauku atbalsta fondā un Vides investīciju fondā. Svarīgi tos zināt, pirms pieņem lēmumu, ko darīt ar HB. Diemžēl mūsu valstī eksistē vesela rinda valstij piederošu atbalsta institūciju, kuru darbība netiek savstarpēji koordinēta.
Kādi tam ir iemesli?
Dažādi. Galvenokārt tāpēc, ka šīs institūcijas katra ir pakļauta noteiktai ministrijai, ko vada noteikts ministrs no tās vai citas politiskās partijas. Un ļoti bieži ir grūti atrast kopsaucēju. Ko darīt? Uz HB bāzes, apvienojot ar iepriekš nosauktajām, vajadzētu veidot šo integrēto valsts atbalsta institūciju, kas ir spējīga atbalstīt tās tautsaimniecības nozares vai iedzīvotāju grupas, kurām atbalsts ir vajadzīgs atbilstīgi valsts ekonomiskajai politikai.
Kā tas darbotos dzīvē?
Nauda, kas ieguldīta HB, ir jāizmanto to konkrēto sektoru attīstībai vai atbalstam, kas šobrīd ir vajadzīgi. Ja lielās bankas nevēlas kreditēt dažādu iemeslu pēc, maksimāli jāizmanto HB potenciāls, lai dotu finansiālu atbalstu Latvijas uzņēmējiem. 2009. gada novembrī no ES Konkurences ģenerāldirektorāta ir atnākusi vēstule, ar kuru HB aizliegts nodarboties ar komerciālo darbību. Tas nepārtraukti katru dienu samazina HB ekonomisko vērtību. Jo, ja jūs nevarat kreditēt, tad jūsu rīcībā esošā nauda nevar tikt izmantota mūsu pašu uzņēmēju atbalstam. Jūs drīkstat darboties tikai ar tām programmām, kuras ir apstiprinātas valdībā un kuras ir saņēmušas arī Briseles akceptu.
Vai esam vienīgie, kam šādi noteikumi?
Citās valstīs (Francijā, Somijā, Vācijā) tā nav. Somijā ir institūcija (Finvera), kam ir līdzīgas funkcijas kā HB. Viņi kreditē to, ko viņu valdība uzskata par nepieciešamu, un līdz ar to var daudz efektīvāk sniegt uzņēmējiem atbalstu tajās sfērās, kur tas konkrētajā periodā ir nepieciešams.
Vai tas varētu būt ārvalstu banku lobiju darbības rezultāts?
Tādas aizdomas varētu būt, bet pierādījumu tam nav. Katrā ziņā lielās bankas uzskata, ka HB nav ar tām jākonkurē vietējā tirgū. Es tam nepiekrītu, jo nevar nopietni runāt par būtisku konkurenci, ja HB kredītportfelis kopējā banku kredītportfelī sastāda 4-5%.
Kādu citas bankas vēlētos redzēt HB?
Kā valstij piederošu banku, kas uzņemas lielākus riskus vai dala riskus ar šīm bankām. Tas ir normāli, bet tad pie tā vajag nopietni strādāt, lai, HB un pārējām atbalsta institūcijām uzņemoties zināmus riskus, panāktu, ka lielās bankas atver savus resursus kreditēšanai. HB viena pati nevar nodrošināt visu tautsaimniecību ar nepieciešamajiem finanšu resursiem, jo vajadzības ir rēķināmas miljardos. Tādēļ šābrīža neizlēmība, ko un kā darīt, nedrīkst ilgi turpināties.
Vai SEB Enskilda kā konsultanta piesaistīšana FM par HB nākotni nerada bažas par vienas bankas interešu lobēšanu?
Tā nav normāla prakse. Normāla prakse būtu, ka pat pie vismazākajām aizdomām, vai šeit var būt interešu konflikts, tiek izvēlēts cits konsultants.
Vai bankai Citadele vajadzētu kļūt par daļu no iecerētās attīstības bankas?
Tas atkarīgs no pārdošanas stratēģijas, par kuru tikai šobrīd sāks diskutēt. Varētu saistīt kopā, ja vien pietiekami skaidri pateiktu, kādi uzdevumi tai būs. Ja atgūt pēc iespējas vairāk resursu, kas ieguldīti Parex pārņemšanā, tad tā ir viena lieta. Otra lieta, ja mēs gribam attīstīt tautsaimniecību un panākt, lai tajā nonāk vairāk resursu. Jo, ja šāds jautājums vispār tiek skatīts un pēc kaut kādas shēmas apvienojam HB un Citadeli, tad šobrīd būs jautājums, cik resursu iespējams atgūt atpakaļ. Un, ja vēlāk šī kombinētā banka tiek pārdota, rodas jautājums - kas paliek?
Kā ārvalstu bankas pārliecina politiķus par viņu interešu prioritāti?
Labs jautājums. Viens ir skaidrs: mūsu pašu uzņēmēji un banka vairāk ieinteresēti sadarbībā un tautsaimniecības attīstībā. Nevar gan teikt, ka ārvalstu bankas nav ieinteresētas, lai te attīstītos ekonomika, jo ko tad viņi šeit darīs, ja nebūs uzņēmējdarbības, ko kreditēt, un uzņēmēju, kas maksā procentus.
Vai mazās investīcijas ražošanā un nekustamā īpašuma kreditēšana par to tomēr neliecina?
Piekrītu. Tas liek aizdomāties, cik patiesas ir visas runas par zviedru vai cita kapitāla ieplūšanu šeit un cik lielā mērā tas palīdz attīstīt tautsaimniecību. Mums ir jāpaļaujas pašiem uz sevi pirmām kārtām un tikai tad jādomā par ārvalstu investīciju piesaisti. Ja paši darīsim vairāk, būsim spēcīgāki un būs vieglāk stāvēt pretim tam vai citam lobijam. Ja neko nedarām un tikai paļaujamies uz ārvalstu investīciju piesaisti, redzam, kā bija krīzes sākumposmā: ārvalstu kapitāls ar bēgšanu bēga prom. No tautsaimniecības tika izņemti milzīgi resursi. Paskatieties banku statistiku: noguldījumi pieaug, kredītportfelis samazinās. Nauda tiek izņemta no apgrozības.
Kur tā aiziet?
Daļa glabājas Latvijas Bankā, par ko tiek maksāts ļoti mazs procents. Bankām tas varētu būt pat zaudējumus nesoši, toties droši. Un viena daļa aiziet atpakaļ uz mātes bankām.
Vai ir cerības piedzīvot labākus laikus?
Bez šaubām. Kad apzināsimies, ka pašiem jārīkojas, tad arī daudz kas notiks labāk. Ja paļausimies uz ārzemniekiem un cerēsim, ka no ārpuses mums atnesīs labklājību, tādā gadījumā - nē. Pašiem ir vajadzīga sava finanšu institūcija, kas ir spējīga ģenerēt nepieciešamos līdzekļus tautsaimniecības attīstībai. Ir nepieciešama stingra un skaidra nacionālā pozīcija.
Intervēja Egons Mudulis