Dzirdot Zviedrijas ārlietu ministru Karlu Biltu igauņu prezidenta vizītes laikā šonedēļ izteicamies, ka latvieši paši vien vainīgi finanšu krīzē un ka zviedru bankas gluži vai izglābušas nesaimnieciskos latviešus, merķeliski ģenētiskā latvietes atmiņa uzplaiksnīja gluži vai dᅢᄅjᅢᅠ vu sajūtā. Bilts augstprātīgi kopēja kādreizējos baronlielskungus, zinot, ka latvieši klusēs.
Bet ir taču reizes, kad jāpaceļ sev lepnuma asti, pašapziņas degunu. Merķelis salīdzināja Livonijas tautas un iedzīvotājus un norādīja, ka latvietis, kā tikai iztālēm ieraudzījis kunga karieti, jau saliecas līkumos, bet igaunis lepni slāj pa ceļu. Nu kāpēc igauņi var, bet latvieši dreb?
Deviņdesmito gadu sākumā, kad Kanādā vēl drīkstēja iebraukt tikai ar vīzām, igauņi sataisījušies uz kādu no folkloras pasākumiem. Prievītēs, auseklīšiem rotātos kamzoļos braukuši piedalīties kultūras pasākumā. Izturējuši birokrātisko tērpināšanu vēl Igaunijā, nonākuši pie Kanādas lidostas robežsargiem. Ko kanādieši? Pasmējušies, sakot - a kas jūs tādi, maziņie? Neesat pat divi miljoni! Ko jūs te lienat, sīkie, mūsu lielajā zemē? Un Kanādā igauņus nelaiduši. Folkloristiem bija veca draudzība ar toreizējo Igaunijas prezidentu Lennartu Meri: piezvanījuši, pasūdzējušies, izteikuši sašutumu, ka tādu pazemojumu nenovēlot nevienam.
Drīz vien Meri tika uzaicināts runāt Kanādā kādā no universitātēm kā goda doktors. Negaidīti Meri no augstā podija uzaicinātājiem izstāstījis par Kanādas robežsargu augstprātību pret igauņu folkloristiem, norādījis, ka iedomība un faktu sagrozīšana ir izplatītākā ļaunākā iezīme starp varas pārstāvjiem vēl kopš karaļa Artura laikiem, kad, sanākot augstajā Taras kalnā uz vadoņu apspriedi, visus ķeltu varas pārstāvjus ne velti vienoja tieši vienlīdzības noteikums, ne hierarhiska piramīda. Neviens nebija gaidījis, ka prezidents it kā ikdienišķo incidentu pacels starptautiskā līmenī.
Kopš tiem laikiem igauņiem pašapziņas astes un deguni gaisā. Neviens par igauņiem pat neuzdrošinās karlbiltiski vīpsnāt, ka paši vainīgi.
Gribētos, lai latviešiem kāds no Valdiem apzinātos ģenētiski iekodēto lepnumu un pašapziņas dēļ iebilstu Merķelim. Valdiem jāuzdrošinās rīkoties, kā darīja mans vec-vec-vectēvs Sīmanis Timma. Viņš bija smagi iegrābies kredītos, lai izpirktu zemi no barona fon Tranzē. Barons fon Tranzē reiz braucis pa ceļu, bet ar muižu kredītsaistībās esošais brīvzemnieks uzdrošinājies paust savu attieksmi: sācis kakāt tieši ceļa malā. Tranzē uzsaucis: sak, Timm, ko tu tais' špās'!? Uz ko sencis, lennartmeriski smīnot, noteicis: a tu nelūri! Ko var darīt, ja man nāk? Fon Tranzē, kredītmaksājošo Sīmani satiekot, nevis augstprātīgi pazemojis, bet turpmāk pats muti pieturējis.