Politologi arī atgādina, ka šāds lēmums pieņemts pirmo reizi un faktiski viena ministra - vides un reģionālās attīstības ministra Eināra Cilinska (NA) - dēļ.
«Šis lēmums ir uz robežas ar iejaukšanos privātajā dzīvē. Ir jautājums, vai valdības loceklim netiek liegtas pilsoniskās brīvības. Tāpēc lēmuma pieņemšanai piemērotāks būtu neformāls formāts - vienošanās ārpus valdības sēdes par to, ka ministri šādā pasākumā nepiedalās,» norāda LU profesors Jānis Ikstens.
Tomēr visi aptaujātie eksperti ir vienisprātis, ka saistībā ar 16. marta pasākumiem ir divi spēlētāji, ar kuriem jārēķinās, - Krievija un Rietumu sabiedrotie. Krievija centīsies pārliecināt, ka Latvijā «atdzimst fašisms», savukārt Rietumiem ir sarežģīti izprast, kādēļ Latvijā godina Waffen SS karavīrus. «Sabiedroto attieksme pret mums, it īpaši Ukrainas notikumu kontekstā, kur Krievijas propaganda runā par fašisma atdzimšanu, ir ļoti svarīga,» norāda LU profesors Juris Rozenvalds.
Uz negatīvām starptautiskajām sekām norāda arī politologs un vēsturnieks Kārlis Daukšts un RSU profesors Valters Ščerbinskis.
«Latvijai jādara viss, lai šie pasākumi būtu pēc iespējas mazāk politizēti. Tāpēc tajos nevajadzētu piedalīties izpildvaras pārstāvjiem. Tas tikai lieki uzkurinās tā sauktos antifašistus un citas marginālas grupas,» ir pārliecināts V. Ščerbinskis.
Providus pētnieks Valts Kalniņš uzsver, ka nav pamata runāt par pilsonisko vai runas brīvību ierobežošanu: «Neviens nedraud ar juridiskām sankcijām, pieņemtais lēmums ir politisks ar politiskām sekām. Valdība ir kolektīvs veidojums, un ministriem ir jārespektē tās nostādnes.» Arī RSU profesore Ilga Kreituse atgādina, ka ministrs nav vienkāršs ierindas pilsonis vai partijas biedrs, bet pārstāv visu valdību, tāpēc kopējiem nacionālās drošības apsvērumiem ir jādominē pār partijas nostādnēm.
«Ja Cilinskis tagad tēlos patriotu un mocekli, tā būs vienkārši nenopietna attieksme pret ieņemamo amatu,» ir pārliecināta politoloģe. Viņasprāt, šādiem ierobežojumiem būtu jāattiecas arī uz Saeimas deputātiem, turklāt ne tikai 16. marta, bet arī 9. maija kontekstā.
V. Ščerbinskis vēl piebilst - ja E. Cilinskis, neraugoties uz valdības lēmumu, personīgos uzskatus tomēr liek augstāk par valsts drošību un piedalīsies 16. marta gājienā, «būtu tikai loģiski, ja viņam nāktos atvadīties no ministra amata».