Valstīs, kurās ir arodbiedrības, strādājošo tiesības tiek rūpīgi sargātas, pretējā gadījumā draud lielas nepatikšanas - nogurdinoši streiki un milzīgas demonstrācijas. Valstīs, kurās arodbiedrības ir valdības statisti, kas tēlo trešo sociālo partneri, strādājošo interesēm neviens uzmanību nepievērš.
Padomju arodbiedrības savulaik bija tīra butaforija, valdošās partijas pakalpiņš. Diemžēl butaforija ir pārceļojusi uz neatkarīgo Latviju. Arī neatkarīgajā Latvijā valdošajām partijām vienmēr ir bijis izdevīgi, ka arodbiedrības tādas arī paliek - vājas un neko nevarošas organizācijas ar vājiem un neko nevarošiem līderiem. Nožēlojami vērot, ka jebkura sociālā konflikta situācijā Latvijas arodbiedrības drīzāk ieņem valdības vai darba devēju advokāta, nevis strādājošo aizstāvju lomu. Ja nezinātu, ka viens otrs cilvēks ir arodbiedrību līderis, varētu šķist, ka viņš ir kāds valdības padomnieks sociālajos jautājumos, kura funkcija ir mierināt strādājošos, skaidrojot, cik nepareizi ir protestēt. Un stāstīt, cik valstiski ir vienīgie iespējamie valdības lēmumi situācijā, kad nav alternatīvas. Šādas arodbiedrības ir ērtas, lai Eiropas Savienībā varētu raportēt, ka ar sociālajiem partneriem viss saskaņots, jo Eiropā tā pieņemts.
Arī Pētera Krīgera pārvēlēšana amatā ir laba ziņa - darba devējiem un valdībai. Strādājošajiem? Strādājošajiem pašiem vienreiz jāsaprot, ka algas un sociālās garantijas uz paplātes neviens nepasniegs.