Jāpiebilst, ka pēc kopējā preču tirdzniecības apgrozījuma 2013. gadā Gruzija ieņēma 50. vietu Latvijas ārējās tirdzniecības partneru vidū, rāda Latvijas Ārlietu ministrijas dati. Mūsu valsts un Gruzijas ekonomiskās sadarbības iespējas tika aktualizētas pērn novembrī saistībā ar toreizējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa vizīti Tbilisi un Batumi.
Ceļš uz privatizāciju
Vērts ņemt vērā, ka, sākoties XXI gadsimtam, Gruzija bija viena no nemierīgākajām, nabadzīgākajām un kriminalizētākajām Kaukāza reģiona valstīm, ekonomiskās attīstības ziņā ievērojami atpaliekot no abām Kaukāza kaimiņienēm - Azerbaidžānas un Armēnijas. Situācija mainījās pēc tā dēvētās Rožu revolūcijas 2004. gadā, kuras rezultātā par valsts prezidentu kļuva Mihails Saakašvili. Prezidents un viņa izteikti uz rietumiem orientētā komanda īstenoja virkni ultraliberālu ekonomisko reformu, likvidējot nodokļus (no 21 nodokļa palika seši) un samazinot uzņēmējdarbību kontrolējošo iestāžu skaitu, kā arī vienkāršojot birokrātiskās procedūras, tajā skaitā atceļot gandrīz 90% dažādu licenču un atļauju, vienādojot ārvalstu un vietējo uzņēmumu tiesības. Šie pasākumi Gruzijai reitingā Doing Business ļāva pacelties līdz pat 26. vietai pasaulē.
Likvidētas gan tika gandrīz visas sociālās programmas, ieskaitot bezmaksas veselības aprūpi, bezmaksas mājokļus un vēl citas tamlīdzīgas programmas. Tika arī īstenota vērienīga privatizācijas programma, kuras ietvaros privātās rokās bija iecerēts nodot «visu, izņemot sirdsapziņu», kā izteicās bijušais valsts ekonomikas ministrs Kaha Bendukidze. Privatizācijas programmu nobremzēja militārais konflikts ar Krieviju 2008. gada augustā, globālā finanšu krīze, kā arī vājie privatizēto uzņēmumu darbības rezultāti, tāpēc «viss» tā arī netika privatizēts.
Cīņa pret korupciju
Par vēl vienu M. Saakašvili īstenoto reformu stūrakmeni kļuva cīņa ar korupciju, kuras ietvaros tika izformēta, bet pēc tam no jauna izveidota valsts autoinspekcija un policija. Tāpat tika ievērojami samazināts ierēdņu skaits. Turklāt tika palielināti sodi par koruptīviem noziegumiem, rīkoti regulāri korumpantu aresti televīzijas kameru priekšā, īpašu uzmanību pievēršot cīņai ar nodokļu nemaksāšanu, turklāt daudzkārt tika palielināts amatpersonu atalgojums.
Piemēram, autoinspektoru jau tāpat salīdzinoši augstais atalgojums, ekvivalents 30 ASV dolāriem (~ 26,70 eiro) mēnesī, tika palielināts līdz 400 ASV dolāriem mēnesī, kamēr vidējā pensija valstī tobrīd līdzinājās septiņiem ASV dolāriem. Vienlaikus eksperti, to vidū arī tāda organizācija kā Freedom House, uzskata, ka iznīdēt korupciju reformatoriem izdevās tikai zemākajā līmenī, kamēr varas augstākajos ešelonos tā saglabājās iepriekšējos apmēros. Tāpat ļoti skeptiski tika vērtēti apgalvojumi, ka cīņas ar korupciju rezultātā panākta nodokļu nomaksa 100% apmērā iepriekšējo 10% vietā.
Vērienīgie tēriņi
Pateicoties reformām, Gruzijai 2000. gadu otrajā desmitgadē izdevās ievērojami palielināt ārvalstu investīciju apmērus, piesaistīt finansējumu dažādu grantu veidā, kā arī saņemt aizdevumus uz atvieglotiem nosacījumiem (2012. gadā Tbilisi par aizdevumu apkalpošanu maksāja 2% gadā), savukārt ekonomiskā izaugsme pirms krīzes 2007. gadā sasniedza 12,4% (te gan jāņem vērā ļoti zemais atskaites punkts). Turklāt, ja 2003. gadā Gruzijas valsts budžets līdzinājās 400 miljoniem ASV dolāru, tad jau 2009. gadā tas sasniedza 3,9 miljardus ASV dolāru, bet vidējā darba alga valstī šajā laika posmā bija kļuvusi četras reizes lielāka.
Teorētiski izaugsmi nevajadzēja nobremzēt pat militārajam konfliktam ar Krieviju 2008. gada augustā, jo Rietumi neuzdrošināšanos atbalstīt Gruziju militāri kompensēja ar iespaidīgu palīdzības programmu - grantiem un kredītiem uz atvieglotiem nosacījumiem, kopumā 4,5 miljardu ASV dolāru apmērā, kas pārsniedza kara laikā piedzīvotos materiālos zaudējumus. Šī palīdzība ļāva Gruzijai veiksmīgi pārciest globālo krīzi, tomēr nespēja nodrošināt turpmāku izaugsmi. Līdzekļi bieži tika tērēti nelietderīgi, tajā skaitā vērienīgiem un nepārdomātiem būvprojektiem (tā sakot, fasādes spodrināšanai), savukārt investīciju vairākums bija zemas kvalitātes un orientēts uz drīzu peļņas gūšanu pakalpojumu un finanšu sektoros, nevis rūpniecības vai nozaru ar augstu pievienoto vērtību attīstīšanu. (Uz šiem faktiem 2008. gadā tika norādīts pat Eiropas Savienības ziņojumā par Gruziju.) Tāpat situāciju pasliktināja valsts tautsaimniecībai būtisko ekonomisko sakaru ar Krieviju pārtraukšana kara rezultātā, kā arī sliktā ekonomiskā situācija pasaulē.
Papildus tam Gruzija kļuva aizvien autoritārāka un policejiskāka (Iekšlietu ministrijas uzturēšanai tika tērēti 11% no valsts budžeta), kamdēļ M. Saakašvili strauji zaudēja popularitāti, un 2012. gada rudenī notikušajās valsts parlamenta vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guva miljardiera Bidzinas Ivanišvili izveidotā koalīcija Gruzijas sapnis. Savukārt pret M. Saakašvili pēc tam, kad 2013. gadā beidzās viņa prezidenta pilnvaras, tika sākta izmeklēšana, secinot, ka gan eksprezidents, gan viņa līdzgaitnieki savām vajadzībām tērējuši valsts līdzekļus, kā arī veikuši virkni citu nelikumīgu darbību. Pats M. Saakašvili to dēvē par politisku atriebību, tomēr kopā ar lielāko daļu savas komandas no Gruzijas ir emigrējis uz Ukrainu, kur kļuvis par Odesas apgabala gubernatoru, atsakoties no Gruzijas pilsonības.
Savukārt šābrīža Gruzijas valdības prioritātes ir attiecību uzlabošana ar Krieviju, vienlaikus saglabājot Gruzijas prorietumniecisko kursu, kā arī M. Saakašvili reformu neatrisināto sociālo problēmu - plašas nabadzības, augsta bezdarba (14,3% 2014. gadā), mantiskās nevienlīdzības, būtībā nefunkcionējošas veselības aprūpes sistēmas - risināšana.
Runājot par Gruzijā patlaban dominējošo ekonomisko politiku, tiek mēģināts atjaunot saprātīgu valsts kontroli pār uzņēmējdarbību, lai gan lielākā daļa likumu palikuši nemainīgi, cerot uz investoru piesaisti.