Ne tā dara šarmantā francūziete Kamilla Loransa, kas brīnišķīgi prot spēlēt jutekliskas prāta spēles (un jāuzsaka tulkotāja - darbs ir iztulkots labi, ja var lasīt raiti un brīvi). Un šajā gadījumā ir viegli lasīt, turklāt vēl rodas tā brīnišķīgā lasīšanas pēcgarša, kas ļauj izlasītajā dzīvoties un baudīt vēl vairākas dienas pēc grāmatas aizvēršanas. Mammas mīļākais, tēvs, vīrs, pašas mīļākie, vīrieši, vīrieši, vīrieši. Un ne mirkli neieskanas neviena falša nots, neviena prastība. Tekstu var lasīt pat karojošs puritānis.
Reti gadās lasīt gaumīgas atklāsmes par jutekliskuma dabu, par to, cik visaptverošas sajūtas tās mēdz būt. Vēsajam vidusmēra latvietim, iespējams, Kamillas Loransas atklāsmes var likties pārlieku vaļsirdīgas (pieļauju, ka paši mēs par tādām lietām klusējam, nevis paužam tās skaļi vai izliekam uz papīra), tomēr tikpat skaidrs ir arī tas, ka lasāmības koeficients ir augsts. Kaut kādā mērā man Šajās rokās gribas salīdzināt ar Lorensa Darela darbiem, īpaši ar Aleksandrijas kvartetiem, - tā pati svelmainā kaisle, rēni filozofiskās atklāsmes par jūtu dabu. Bet ir arī atšķirības - vēlme aptvert vīriešus kā... sugu? ..īpašu cilvēka paveidu? ..būtnes, kas vienīgās neapšaubāmi ir sieviešu uzmanības vērtas? Kaut kā klasificēt šīs būtnes, aprakstīt, salikt pa plauktiņiem - Pasniedzējs, Lasītājs, Tēvs, Mīļākais, Svešinieks, Vīrs. Lomu spēles kā terapijas paveids? Pašterapijas? Vai savdabīga ironija par abiem dzimumiem kopā? Pa drusciņai no visa. Un vienlaikus ar vēlmi abstrahēties no vīrišķā sākuma, Loransa paliek arī dziļi personiska savā sievišķajā būtībā. Nodaļās sadalīts, darbs maina virzienu ik brīdī, kad nu jau liekas - ek, ko gan jaunu viņa vēl pasacīs? Pasaka gan. Un jau pašā sākumā nosolās: «Tā būs kā dubulta iztēles konstrukcija, abpusēja radīšana: es rakstīšu to, ko viņos redzu, un jūs lasīsiet to, ko viņi manī rada [..].» Tā nu kopā ar svešu sievieti es kā bitīte lodāju no viena zara uz otru, no viena sveša (vai sveša?) vīrieša apraksta pie otra un secinu, ka Loransai izdodas. Aprakstīt. Vispārināt. Savaldzināt un likt aizdomāties. Ja mēs prastu iepazīties viens ar otru sava dzimuma nepārprotamībā, pārliecībā par to, kas mēs esam un ko meklējam, saka autore, nebūtu ne stāstu, ne literatūras, ne mākslas. Mūsu nepilnības, mūsu unikalitāte ir garants tam, ka pasaulei ir krāsas un smaržas, ka ir mīlestība, kuru gaidīt un pēc kuras ilgoties. Ka mēs esam dzīvi. Un ka vienmēr būs rokas, kurās mēs vēlēsimies iekļauties.