Tad kāpēc velns tomēr varētu būt latvietis? No pasakām atceramies, ka velns, kurš kārs uz dažādām derībām un bieži vien pret naudu un citām materiālām vērtībām iemaina dvēseles, principā ir pamuļķis. Taču tas vien, protams, vēl neļauj viņu identificēt kā latvieti (varbūt vien apgalvot, ka igaunis viņš nav). Kā zināms, velns spēj pārvērsties par visu ko, izņemot gaili, tāpēc kāds tur brīnums, ka, mūsdienās adaptējies, viņš parādās kā _kantora.lv_. Un savu valodu slēpt viņš izdomā, tajā nekomunicējot.
Un, ja jau kantora.lv ar goda vārda piesaukšanu un dvēseles prasīšanu liek atcerēties bērnību (jābrīnās tik, ka līgumā par naudas aizdevumu nav ietverts punkts, ka čuriki - kabatā noslēpti sakrustoti pirksti, ko padomju bērni izmantoja, lai nebūtu jāpilda solījumi, - neskaitās), tad negribas ignorēt vēl kādu pasakās rastu likumsakarību. Proti, ka vienkāršais latvietis (zemnieks, kalējs, trešais tēva dēls utt.) dvēseli velnam notirgo gan, taču pēc tam, mūsdienu valodā izsakoties, apčakarē nelabo.
Taču atbilde uz jautājumu, kā būtu jāuztver kantoras bizness, nav viennozīmīga un, protams, ir kļuvusi tāda kā aktuāla, kopš uz kantoras piedāvāto aizdevuma līgumu reaģējuši kristīgo konfesiju vadītāji. Turklāt ārzemju medijiem nu ticis kas daudz interesantāks par skaitļiem, lai raksturotu ekonomisko krīzi Latvijā.
Tekstu par to, ka «es, zemāk parakstījies, aizņemos naudu, ieķīlājot nemateriālu substanci, bet precīzāk savu nemirstīgo dvēseli. Es tāpat apstiprinu, ka iepriekšminētā ķīla līdz šim brīdim ir neieķīlāts zemākparakstījušās personas īpašums», ir grūti neuztvert kā joku. Vai kā ironiju gan par situāciju Latvijā, gan aizņemšanās būtību (vai tad puse Latvijas nav ieķīlājusi dvēseles, lai dzīvotu lepnās mājās un brauktu ar jauniem auto?). Vai kā parodiju par šausmenīti. Un Faustu arī kāds jau piesauc. Ja tas tiešām ir joks, tad varbūt ne ļoti asprātīgs (uz īstiem smiekliem neparauj), bet precīzs gan. Turklāt, ja kāds vēl ir iecerējis nofilmēt jautru provokāciju, tad savu mērķi noteikti ir sasniedzis - pa Rūpniecības ielu (kur norādīta kantoras atrašanās vieta) klīstot dzērāji un meklējot, kur ieķīlāt dvēseli. Esot arī tādi ar saulesbrillēm, zem kurām manāma uzsista acs.
Tiesa, pa medijiem ceļo skaitļi - aptuveni 200 cilvēki divu mēnešu laikā atsaukušies kantoras piedāvājumam. Vai tā tiešām ir, protams, neviens nezina. Taču, ja tā ir, tas nozīmē ne vien to, ka 200 cilvēku ieķīlājuši dvēseles, bet arī tikuši pie reālas naudas. Tātad pastāv iespēja, ka kantora jeb velns patiesībā ir labdarības fonds vai naivs altruists, kam ir kaut kādi finanšu līdzekļi un kas izlēmis pārliecināties, vai cilvēkiem var uzticēties (nu sliktākajā gadījumā kantora varbūt nodarbojas ar naudas atmazgāšanu). Jo, loģiski domājot, līgums par dvēseles ieķīlāšanu nevar būt spēkā - šādu ķīlu nevar realizēt, tāpēc tā nevar kalpot par aizdevuma nodrošinājumu. Un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar ticību vai neticību. Bet, ja nu par to, tad vispirms mums jāatzīst, ka, tāpat kā mēs daudz ko precīzi nezinām, mēs pilnīgi noteikti nezinām, cik cilvēku Latvijā tic savas dvēseles nemirstībai un cik netic vai par to vispār nedomā. Pavisam noteikti varam teikt, ka ir gan vieni, gan otri. Attiecībā uz tiem, kas netic, kantora būtībā piedāvā aizdevumu bez ķīlas, un tādējādi izskatās, ka vienkārši riskē sastapt negodīgus cilvēkus, kam atdot naudu nebūs nekādas motivācijas. Savukārt ticīgie cilvēki patiesībā taču neko nevar ieķīlāt, jo viņu dvēseles pieder Dievam.
Bet jezga ir tāda, ka baznīcas pārstāvji par kantoras piedāvājumu izsaka bažas: «Varbūt aiz tā stāv reliģiski mērķi - sātanisms, okultisms vai kas tamlīdzīgs - ar nolūku pazudināt cilvēku dvēseles, izmantojot viņu izmisīgo stāvokli.»
Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir spiests taisnoties Latvijas ziņu aģentūrām, ka tā kompetencē nav izvērtēt konkrēta pakalpojuma būtību un vai šādu pakalpojumu patērētājam drīkst piedāvāt vai ne. Un ka patērētāju tiesību sargi uzņēmuma darbībā var iejaukties tikai tad, ja saņemtas sūdzības. Līdz šim neesot nevienas sūdzības par aizdevumu, kura saņemšanai tiek ieķīlāta dvēsele.
Vēl. Finanšu tirgus un kapitāla uzraudzības komisijas pārstāve LNT ziņām skaidroja, ka komisija kontrolē tikai tādas institūcijas, kas kredītu izsniegšanai piesaista iedzīvotāju noguldījumus. Uz savu risku aizdot naudu varot jebkurš, kam tā ir.
Izklausās, ka mums Latvijā tiešām nav garlaicīgi, un, ja būs, mēs spēsim savu dzīvi padarīt ja ne labāku, tad vismaz murgaināku.
Bet šoreiz velns laikam nav latvietis. Un varbūt velna vispār nav. Kā informē ziņu aģentūra Reuters, aizdošanas pakalpojumu sniedz 34 gadus vecais Viktors Mirosičenko. Viņa kompānija «uzticas cilvēkiem, ka tie atmaksās». Ja tā, tad laikam atliek vien vēlēties, lai Viktors Mirosičenko beidz kaitināt baznīcu un līgumā «dvēseli» aizstāj, piemēram, ar «sirdsapziņu» vai «godaprātu». Jo patiesībā jau jebkuram aizdošanas un aizņemšanās darījumam ir jābūt sirdsapziņas un godaprāta (un arī saprāta, protams) kontrolētam neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir nolēmis iesaistīties darījumā ar kaut kādu mistisku kantoru vai ņem kredītu no bankas. Vismaz to liek secināt Latvijas mūsdienu vēsture.