Vasaras vidū pie mums Pāvilostas pludmalē notika Smilšu festivāls ar daudzu mūsējo un ārzemju slavenību piedalīšanos. Arī mana ģimene pēcpusdienā sadomāja apskatīt smilšu figūras. Būdams gādīgs namatēvs, es savējos aizvedu ar mašīnu.
Vistuvākā vieta, kā piekļūt pie jūras, ar mašīnu nepārkāpjot neko aizliegtu, ir pa Brīvības ielu līdz galam un tad uz Viļņu ielu kreisajā pusē. Tā arī tika izdarīts. Manējie aizgāja skatīties skulptūras, es sēžu mašīnā, savā autovadītāja krēslā un lasu avīzi.
Kādā brīdī diezgan «šiki» paskrien man garām lepna mašīna, tāpat apstājas ielas kreisajā pusē un padod atpakaļ - savu stāvvietu izvēloties tikai pāris metru no manējās. Nu tikai tie brīnumi sākas.
Pa šofera puses durvīm izlec astoņus līdz desmit gadu vecs pliks (tikai mazās peldbiksītēs) zēns un pa taisno aizskrien uz jūras pusi, pilnībā neaizverot šofera puses durvis.
Vismaz piecas minūtes nekas nenotiek, arī no mašīnas ārā neviens vairāk nekāpj. Domā, ko gribi, - bet negribas taču ticēt, ka tik mazs zēns tik profesionāli vadītu mašīnu!
Lienu laukā no savējās, domāju - noiešu garām, vismaz puikas vaļā atstātās mašīnas durvis aizvēršu ciet. Bet nodomu realizēt man neizdevās.
Durvis gan aizvēru ciet, taču tās tūlīt atkal atvērās, un pa tām izkāpa kaila, skaista sieviete (jā, jā, kaila gan, jo vai tad par peldkostīmu var nosaukt tos mazos trijstūrīšus uz krūtīm un vēl vienu zemāk, kas ķermenim piesiets ar koši dzeltenām aukliņām?!). Taču ir patīkami skatīties uz sievieti, kurai ir ko parādīt, tas gan...
Lai «daiļā nāra» nepārprastu mani, mēs sasveicinājāmies un es apskaidroju situāciju no sava redzējuma, viņa savukārt savu situāciju.
Ļoti vienkārši - ar mašīnu braucot viņa, dēls vēl par mazu, taču jau par lielu, lai redzētu, kā tiek pielaikots moderns peldkostīms. Mašīnai visi aizmugurējie logi tā notonēti, ka no ārpuses neredz neko.
Tā, lūk, rodas divdomīgas situācijas un pārpratumi.