Caurskatot deputātu priekšlikumus nākamā gada budžeta projekta izdevumu sadaļā, kurus vakar apstiprināja Saeimas Budžeta un finanšu komisija, grūti atrast tādu, kas nebūtu atzīstams par jēdzīgu. Tomēr šāda finansējuma meklēšanas prakse vienalga uzskatāma par ačgārnu.
Proti, diez vai kas iebilstams pret naudas piešķīrumiem Irbenes radioteleskopam vai Rudbāržu pils renovācijai (tā varētu turpināt). Bet šādām izdevumu pozīcijām vajadzētu būt jau tajā budžeta projekta versijā, ko parlamentā iesniedz Ministru kabinets. Pretējā gadījumā iespējamas divas, manuprāt, nevēlamas blaknes. Pirmkārt, nozaru ministri, rēķinoties, ka finansējumu kādai pozīcijai viņu vadītajā nozarē pielems deputāti (bet, ja nepielemj?), šo pozīciju neiekļauj savā versijā - labākajā gadījumā, lai tās vietā iekļautu kādu citu. Grozi, kā gribi, tā ir, kā mēdz teikt, tāda lāpīšanās. Otrkārt, ja deputāti (pieņemsim, ka ar vislabākajiem nodomiem) šādi metas talkā ministriem, nav skaidrs, vai šīs aktivitātes ir kaut kādā sazobē ar konkrētās nozares attīstības plāniem. Piemēram, ir jauki, ka nauda tiek pašvaldības X stadionam, tomēr tad ir jautājums, kāpēc ne pašvaldības Y sporta infrastruktūrai, kurai varbūt finansējums būtu nepieciešams vispirms, savukārt X varētu gadu divus pagaidīt.
Turklāt šis modelis neizbēgami rada aizdomas, ka deputāti panāk finansējumu pašvaldībām reģionos, no kuriem kandidē vēlēšanās, - pat ja tas ir pārliecīgs aizdomīgums. Un šādas aizdomas devalvē priekšlikumu. Vai tiešām politiķiem (te uzdarbojas dažādām partijām piederīgie - sākot no «zaļzemnieka» Brigmaņa un beidzot ar Saskaņas Ribakovu) nav nekā labāka, ko darīt, par skaidrošanos, vai tikai viņu rūpes par konkrēto pašvaldību nav saistības ar pašu kā no reģiona ievēlēto interesēm?
Turklāt jāatgādina, ka runa ir par vairākiem miljoniem eiro, kas šādi tiek dalīti. Var jau, protams, teikt, ka uz kopējā budžeta fona tas nav daudz, tomēr - ja ņem vērā budžeta ierobežotās iespējas, arī daži miljoni kādam, kurš šādu tautas kalpu vēlību nav ieguvis, ir ļoti daudz. Pašvaldības un nozares šķeļoša metode, pat ja nodomi labi.
Jā, šī nelāgā tradīcija, ko dažkārt sauc par «kvotām», ir arī citās valstīs (rekordisti, šķiet, ir ASV kongresmeņi). Atšķirība tā, ka Latvijā šis dalāmais «pīrāgs» ir pārāk mazs, lai parlamentāriešu ambīciju, «īpašā redzējuma» un entuziasma uzliesmojumu finansēšanu mēs varētu joprojām vienā mierā īstenot. Manuprāt, priekšlikumu vētīšanai, strīdiem un kompromisiem jānotiek, turklāt savlaicīgi, modelī «deputāti - ministri un ministriju administratīvā vadība», nevis pēdējā brīdī un «savējo» ērtajā lokā.