Viņa ir aktīvas dzīves piekritēja. Pirms deviņiem gadiem izlēkusi ar izpletni, traukusies ar jett laivu, izstaigājusi Sibīriju, glaudījusi tīģeri, čūskas un reiz pat sadomājusi izlēkt ar gumijām. «No likteņa vēlētos, lai tas pēdējais brīdis pienāk, aktīvi darbojoties. Ja es, lecot ar gumijām, nomirtu, tā būtu skaista aiziešana. Tikai bažas, ka citi smiesies - re, tā vecā kundze dabūjusi sirdstrieku, lecot ar gumijām,» saka Silvija.
Ja to var dakteris Danilāns...
Silvijai Latkovskai ir trīs hobiji - grāmatas, ceļošana un dators. Vispirms viņa rāda savu ceļojumu sarakstu. Pirmais bijis uz Krimu 1963. gadā, tad uz Vāciju, bet 1996. gadā pabijusi Amerikā. Savulaik uz Ameriku emigrējis Silvijas tēvs, un pēc slimības, kuras dēļ Silvija divarpus gadu sabijusi invalīdu ratiņkrēslā, gribējusi Amerikā apciemot tēva kapu. «Tolaik par ceļošanu kā tādu nevarēja būt ne runas! Bet Amerikā, kur dzīvoju pie radiem, jau jutu, ka varu pastaigāt, kaut no piepūles no matu galiem pilēja sviedri... Nākamais bija Parīzes brauciens - tad gan bija motīvs: redzēt Parīzi un mirt. Bet vēl taču jāredz Roma - pasaules pilsēta!» to, kā sākusi ceļot, atceras Silvija.
Albumā ir bildes, kur Malaizijā dakterei ap kaklu apvijušās čūskas. «Domājat, man nav bail no čūskām? Ir bail! Bet te baiļu nebija. Sākumā man aplika ap kaklu baltu čūsku, bet es protestēju - bildēs izskatīsies kā sojas deja, neviens neticēs, ka īsta. Tad no vāceles izvilka īsto čūsku - krāsainu -, un es biju laimīga!» Bet par strausiem Silvijai īpašs stāsts: «Zināju, ka dakteris Danilāns uz strausa jājis, domāju: ko var Danilāns, to var arī Latkovska! Dienvidāfrikā man bija šāda iespēja. Pieveda pie strausa un lika pa trepītēm uzrāpties dzīvniekam mugurā. Strausam galvā uzmauca zeķi - ja putns redzētu mani kāpjam viņam mugurā, nosistu ar vienu knābja cirtienu. Uzrāpos, un tad strausam noņēma zeķi un palaida skriet. Paši reindžeri to aiz astes parasti regulē, bet vienā brīdī skaidri jutu: strauss izmūk viņiem no rokām. Redzu - sētā ir sprauga, un domāju - tagad strauss aiznesīs mani savannas lauvām par barību brokastīs. Bet šie noķēra viņu. Viss beidzās laimīgi.»
Blēņas ar datora palīdzību
Silvijai patīk viss skaistais: «Esmu estēte.» Viņas aizraušanās ir galda dekorēšana svētkos. Arī pašas nodibinātajam Ceļojošo dāmu klubiņam Pie Silvijas, rīkojot pieņemšanas par godu kādam ceļojumam, viņa servē un dekorē galdu attiecīgās valsts karoga krāsās. Tā nav vis ikdienišķa pasēdēšana - Silvija ar datoru izveido īpašu prezentāciju. «Man patīk visas iespējas, ko no datora var dabūt,» atklāj Silvija. Kā sadraudzējusies ar daudziem senioriem tik svešo tehnoloģiju? «Kad pirms 10 gadiem datoru nopirku, pati izpētīju tā iespējas. Tagad tā man rotaļlieta - tāpat kā citiem mašīna. Iepatikās fotošops, adobes ilustrators - kādas tikai blēņas neesmu darījusi!» Silvijas kundze rāda savu veikumu - uztaisījusi draudzenēm bildes, kur viņas it kā pozē ar Klintonu un citām slavenībām, izkoriģējusi apģērbus, pielabojusi pozas. To visu iemācījusies pāris nedēļās! «Ceļojumā Palmas un ledāji vienai dāmītei bija skaists peldkostīms, un kāds kungs tikai noteica: «Vai, ja man būtu tāds peldkostīms.» Būs viņam tāds peldkostīms, pašam to nenojaušot, izaicinājām kungu, lai fotoaparāta priekšā demonstrē visādas pozas. Pēc tam datorā saģērbu viņu peldkostīmā. Vēlāk, kad uz Impro balli aiznesām bildes, viņa sieva gandrīz novēlās no smiekliem, teica, ka to bildi likšot guļamistabā pie sienas,» smej Silvija. «Tas bija pirmajos gados, kad gribējās datoru apgūt. Tagad manas vēlmes nopietnākas - datorā taisu apsveikumus. Ar draudzenēm piedalījāmies Baltijas ceļā - valdība jau nedeva, bet es pati uztaisīju mums skaistus sertifikātus.»
Ar krikām ir jāsadzīvo
Silvija saka, ka pozitīvajām emocijām esot liela nozīme, viņa neslēpj: «Tagad pateicībā veltu savas domas Dievam, ka viņš ļāvis iet pašai savām kājām un pēc tam tik daudz redzēt. Internetā izlasīju, ka smiešanās un šokolāde uzlabo sirds darbību, paildzina dzīvi, bet sarkanvīns darbojas pret alcheimeru. Vai nav patīkami?» Bet kāpēc daļai pensijas vecuma ļaužu viss ir tik slikti? «Viņi par daudz iedziļinās savās kaitēs. Ar vecumu nāk visādas krikas. Kāds 60 gados uztaisa izmeklējumus un vaid: gandrīz katrā orgānā izmaiņas. Protams, izmaiņas būs, jo organisms nolietojas. Ar to vajag sadzīvot! Tā nav nelaime. Domājat, man nav nekādu kriku? Varbūt vairāk nekā citam! Esmu pārcietusi šausmīgas slimības. Kad mācījos institūtā, biju uz badošanās robežas. Mamma viena mūs ar brāli audzināja, pati smagi strādāja kolhozā, bet mēs tikām izskoloti. Visas skolas beidzu ar izcilību. No stipendijas gan apģērbties, gan paēst vajadzēja. Bieži vien mana pārtika bija ūdenī vārīti kartupeļi, kam piegriezts sacepts sīpols, un karote krējuma klāt. Saslimu ar tuberkulozi, bija plaušu tuberkuloze, bija elkoņa locītavas tuberkuloze, tas bija liels trieciens, domāju, nekustēsies tā roka... Visādām elles slimībām esmu gājusi cauri, bet, ja es briesmīgā pesimismā būtu kritusi, tad jau sen būtu beigta.» Silviju vienmēr interesējusi aktīva dzīves pozīcija. Viņas vecuma draudzenes gan aizgājušas pensijā. «Es par to domāju. Bet, ja tagad aizietu pensijā, būtu pagalam. Strādāju, lai justos vajadzīga. Reizēm man ķecerīga doma ienāk prātā - varbūt Dieviņš mani saudzē tāpēc, ka vēl ko lietderīgu varu izdarīt. Vēl varu bērniņiem palīdzēt, tādēļ dota iespēja vēl kustēties, strādāt, aktīvi darboties.» Silvija apceļojusi jau 36 valstis, un arī turpmākajiem četriem gadiem ceļojumu plāns sastādīts. Bet kas paredzēts 2016. gadā? «Iespējams, došos uz Grenlandi!»