Skandāli ir tie, kas novērš uzmanību no svarīgākā. Kvalitātes jautājumi ir ļoti aktuāli. Turklāt ne tikai pašā būvniecībā, bet arī visā būvniecības procesā - sākot jau no pasūtījuma, projektēšanas, būvmateriālu ražošanas, pašas būvniecības, līdz pat nekustamā īpašuma apsaimniekošanai. Katrā no šiem posmiem ir ārkārtīgi būtiski saprast, kas tad ir svarīgi, kas nav. Pēdējā gada laikā prasības attiecībā uz kvalitāti ir augušas. Un tas ir ļoti labi.
Daudz gan dzirdēts, ka prasības augušas vairāk birokrātisko procedūru ziņā. Kontrolētāji vairāk ir juristi, kurus interesē pareizi aizpildīti papīri, nevis būvniecības eksperti, kas apskata objektus.
Es domāju, ceru, ka mēs esam tikuši mazliet pāri tās sinusoīdas sāpīgākajam punktam ar šo pārprasto kontroli, birokrātisko reakciju uz to, kas un kādā veidā jāsasniedz. Šobrīd mēs vairāk runājam par to, kā mēs konstruktīvi varam risināt jautājumus.
Kas ir tie «mēs»?
Industrija kopumā. Ar to domāju ne tikai būvniekus vai projektētājus, bet arī dialogu starp valsts institūcijām, kontrolējošām institūcijām un nozari. Šis dialogs ir sācies. Un tas ir labs sākums, lai mēs tiešām nonāktu līdz jēgpilnam risinājumam. Šobrīd gan jāsaka, esam iezīmējuši vien virsrakstus, kas ir svarīgi, bet tā lielākā daļa no melnā darba vēl jādara.
Interese ko sakārtot no valsts puses ir vai tikai gatavība uzklausīt, ja nu esat atnākuši?
Interese ir. Drīzāk jautājums par jaudu, par kapacitāti gan mūsu pašu būvniecības nozares pusē, gan, piemēram, Ekonomikas ministrijas pusē.
Jāsaprot arī, kas ir jādara kādā prioritāšu secībā. Valsts pusē, manuprāt, vēl joprojām nav atbildēts jautājums par vidēja termiņa stratēģiju.
Ko tajā gribētu redzēt?
Pārdomātus risinājumus detaļās. Piemēram, minēsim darbalaika elektronisko uzskaiti. Tās ieviešana prasa ne tik daudz līdzekļu, cik pārdomātu pieeju, nepieciešamību saprast, kā darbosies, kādas iespējamas kļūmes, kā tās novērst. Darbalaika uzskaite elektroniskā veidā mums ir bijusi jau sen, tas nav nekāds jaunums, bet, ja vēlamies šo fizisko reģistrēšanās karti, kas ir cilvēkam, salikt vienotā sistēmā ar datu apstrādi līdz pat nodokļu nomaksai par katru konkrēto cilvēku katrā konkrētā objektā, tad šai sistēmai ir jābūt faktiski ideāli nevainojamai. Praksē mēs redzam, ka bieži vien ir tīri cilvēciskas kļūmes. Piemēram, cilvēks šo kartīti aizmirst mājās, līdz ar to nevar iekļūt objektā, kaut tur ļoti nepieciešams. Ir bijuši tādi gadījumi, kur sistēma uzrāda, ka cilvēks atnācis uz darbu piektdienas rītā, bet aiziet no darba varbūt vien trešdienas vakarā.
Nav piereģistrēts vairākas reizes atnākot un aizejot?
Jā, ir acīmredzot kāda kļūda ierakstos, jo skaidri zināms, ka viņš nakšņojis objektā nav. Bet atkal, birokrātiski pieejot šādai situācijai, būtu jāmaksā gan darba alga par visu darbā it kā pavadīto laiku, gan par virsstundām. Tāpat, piemēram, ir vairāki objekti, kur viens un tas pats cilvēks dažādos laikos vienas dienas laikā var strādāt.
Piemēram, regulējot vai remontējot kādu aprīkojumu, pārbaudot citu darbus?
Jā. Arī šādu gadījumu darbalaika uzskaites specifika ir jāņem vērā. Mēs nevaram arī skriet vilcienam pa priekšu un ieviest kādus jaunus principus atbildības sadalījumā starp ģenerāluzņēmēju un partneriem, ja nav izdarīts mājasdarbs - skaidri definēts, kurš un kādā veidā atbildēs. Ir bijusi runa par ģenerāluzņēmēja solidāro atbildību, bet tad atkal redzam, ka tiek pilnīgi pārprasts, kas īsti ir solidaritāte. Šis vārds faktiski nozīmē, ka ir kādi vienoti mērķi kāda kopēja labuma vārdā. Šobrīd vārdu «solidaritāte» politiķi izmanto nepopulāru lēmumu pieņemšanai. Ir ļoti viegli zem solidaritātes paslēpt gan nodokli, gan nepārdomātu, neizdiskutētu konceptu.
Attiecības starp ģenerāluzņēmējiem un atsevišķu darbu izpildītājiem būtu jāregulē ar likumu vai savstarpējiem līgumiem?
Patlaban attiecības tiek regulētas ar līgumiem, lielā mērā šeit problēmu nav. Problēmas sākas, ja ir dažādas atkāpes no tā, ko abas puses vēlējušās sasniegt.
Bet arī tur vainīgo var noskaidrot. Piemēram, ja bēdīgi slavenās skrūves ir problēmu cēlonis, visai viegli noskaidrot, kurš tieši tādas ir izvēlējies.
Jā, protams. Līdz ar to ir jābūt ārkārtīgi skaidri noteiktai atbildībai visos ķēdes posmos. Kas ir pasūtītāja atbildība, kas ir projektētāja, būvkonstruktora atbildība...
Un tas jāparedz likumā?
Vispirms ir jābūt kopējai izpratnei par to. Šādas izpratnes vēl nav. Ja vispirms būs likums un tad veidosies izpratne, kāpēc ko esam kā paredzējuši, ir liels risks, ka situācija var vienīgi pasliktināties. Jo tad atkal būs birokrātiska reakcija uz ļoti praktisku un svarīgu jautājumu. Patīkami, ka kopējā izpratne par to, ka šie jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi, jau ir izveidojusies. To redzam pēc tā, cik liela uzmanība pievērsta visiem nozares jautājumiem. Sabiedrībai nu ir svarīgi, ka būves tiek būvētas kvalitatīvi, tā, lai ir droši un ilgam laikam. Netiek pieļautas ne mazākās atkāpes vai kļūdas. Un tas ir ļoti pozitīvi. Ja šāda izpratne izveidojusies, mēs tālāk varam strādāt pie konkrētiem risinājumiem.
Ceļā uz augstāku kvalitāti nostājas princips, ka iepirkumiem jābūt par zemāko cenu...
Ja visi ir spējuši ievērtēt savus riskus pareizi, kvalitātes jautājumam nevajadzētu parādīties arī pie zemākās cenas. Problēma ir tā, ka šobrīd industrijā kopumā risku vadība ir ārkārtīgi zemā līmenī. Es domāju, ka ir tikai atsevišķas kompānijas, kas nopietni pieiet šim jautājumam. Savā karjerā es iepriekš esmu strādājis naftas pārstrādes uzņēmumā, kur risku vadība ir viens no pamatakmeņiem.
Tad atkal jautājums - risku vadībai jābūt kā uzņēmumu vadības labās prakses elementam vai ar likumu noteiktai prasībai?
To var noteikt ar likumu, bet es vairāk sliecos uz to, ka dzīve piespiedīs domāt katru par šīm svarīgajām lietām un tie, kas sāks par to domāt pirmie, visticamāk, gūs kādu priekšrocību konkurētspējā. Jo ir ļoti svarīgi ne vien uzbūvēt kvalitatīvi, bet to izdarīt ar pirmo reizi. Tātad, lai ir pēc iespējas mazāk kļūdu visā procesā. Diemžēl situācija ir tāda, ka gada laikā, kopš esmu šajā industrijā, es neesmu redzējis burtiski nevienu projektu, kurš būtu bez kļūdām. Un es nerunāju par kļūdām, ko var uzskatīt par mazām, - ir saprotams, ka sīkas kļūmes var būt vienmēr. Runāju par lielajām, pie tam atsevišķos gadījumos ir arī tādas, kas izgājušas cauri ekspertīzēm. Respektīvi, būvprojektu kvalitāte Latvijā ir nepieļaujami zemā līmenī.
Tad pamatproblēmas ir tieši projektēšanas stadijā?
Jā, un, protams, tam uzreiz ir vesela virkne seku saistībā gan ar termiņu, gan papildu izmaksām visa pārrēķināšanai. Līdz ar to neviens šādā situācijā nav ieguvējs. Cēloņi šai problēmai, manuprāt, meklējami lielā steigā, kas savukārt rodas no tā, ka ir liels projektu skaits, bet maz projektētāju. Mums pietrūkst cilvēku, kuri ir spējīgi pietiekami īsā laikā kvalitatīvi un pietiekami lēti uzprojektēt sarežģītus netipveida projektus. Arī projektētājiem ir konkursi par zemāko cenu, tad nu par to zemāko cenu bieži vien arī to rezultātu redzam. Turklāt problēma arī tā, ka nav vienas metodikas, vienota standarta, kā veicami aprēķini. Un līdz ar to vienmēr pastāv iespējas interpretēt to, vai aprēķini atbilst mērķim vai ne.
Ir nācies runāt ar arhitektiem, viņi saka, ka arī prasības, kādam jāizskatās projektam, pie mums morāli atpalikušas - jānoformē papīra sējumu veidā, kamēr, piemēram, Igaunijā jau lieto elektroniskus dokumentus, kur viss arī vieglāk pārbaudāms.
Elektronisko dokumentu aprite, protams, uzlabo ātrumu un efektivitāti. Tas arī ir ērti. Tas ir moderns rīks, lai varam bez liekām darbībām procesu paveikt ātri. Bet vienalga tas neatrisina pašu problēmas būtību par kvalitāti. Es negribu sviest akmeni arhitektu un būvkonstruktoru dārzā, jo tā ir kopēja problēma un viņi no šī speciālistu deficīta cieš tikpat daudz, ja ne vairāk kā mēs. Ir izveidojusies situācija, kad kopumā tirgū šis pakalpojums ir maz pieejams tādā kvalitātē, kādā mēs, no šodienas standartiem raugoties, to sagaidām, un vienlaikus mūs skar arī milzīgais vilnis ar iestrēgušiem projektiem.
Saistībā ar to, ka aizkavējās jaunā perioda Eiropas fondu naudas?
Jā, līdz ar to mums ir sastājies divarpus gadu liels sastrēgums kā aiz dambja, kurš tagad pēkšņi vērsies vaļā. Un tāpēc, visticamāk, būvniecības darbu un arī projektēšanas pakalpojumu cenas celsies.
Būs triecienceltnes?
Bet mēs zinām, ka tas nav iespējams. Kapacitāte industrijai ir tik liela, cik ir, pie kam šajā gadā tā ir stipri novājināta, jo objektu līdz šim bija maz. Daudzas kompānijas ir atradušas savus tirgus ārzemēs, citas pārprofilējušās vai vispār beigušas pastāvēt.
Nāksies saukt talkā viesstrādniekus?
Ar viesstrādniekiem problēmu var atrisināt tikai daļēji. Te atkal ir jautājums, kādi ir šie viesstrādnieki, kāda to kvalifikācija.
Tāpēc jau saku, ka ir vajadzīga nozares vidēja termiņa stratēģija. Lai ir skaidrs, kas nākamajos pāris gados nozarē ir jāizdara, lai mēs varētu mierīgi attīstīties un augt.
Aizvien aktuālāka varētu būt arī ilgtermiņa stratēģija - kā dzīvot pēc 2020. gada, kad vairs nebūs Eiropas naudas. Kāds skats uz to laiku?
Uzņēmēji uz to reaģēs dažādi. Ja nebūs būvējamu objektu Latvijā, tie būs citur. Ja mēs būsim attīstījuši savas kompetences, spējas uzbūvēt pietiekami labā līmenī, neredzu nekādu problēmu ar pakalpojumiem iet arī citos tirgos.
Zinām bēdīgi slaveno Laval gadījumu. Vai kopš tā laika mūsu kompāniju iespējas strādāt ārzemēs uzlabojušās?
Manuprāt, ir divu veidu eksports. Viens, ko es gribētu nosaukt par labo eksportu, ir, kad varam pārdot produktu vai pakalpojumu, ko, iespējams, esam šeit Latvijā radījuši, tam ir daudz labu piemēru - gan projektēšana, gan koku māju eksports, gan stikla fasādes utt. Un ir otra veida eksports, kurš faktiski mums pašiem iešauj kājā, - ja vēlamies savu eksportu bāzēt uz lēta darbaspēka piedāvājumu. Tas tad nav ilgtspējīgi būvēts koncepts. Vēl jo vairāk, ja tā atņemam jau trūkstošās darbarokas mūsu pašu tirgū. Bet tas neizslēdz arī gadījumus, kad maksātspējīgos tirgos var būt pieprasīts mūsu augsti kompetentu speciālistu ar augstu vērtību radīto pakalpojumu eksports.
Taču tas atkal ir jautājums par efektivitāti. Mums ir jāspēj būt organizētākiem nekā līdz šim, ar to pašu darbaspēka resursu jāizdara darbi labi jau ar pirmo reizi, lai nav pēc tam jālabo defekti. Tas pats attiecas arī uz darbu plānošanu - lai mēs vispirms nenokrāsojam sienu, tad nesākam vilkt elektroinstalāciju.
Kā Latvijā veicas ar speciālistu sagatavošanu?
Gan demogrāfijas bedre, gan ļoti zemais inženieru profesijas prestižs, kāds bijis iepriekšējās dekādēs, protams, ir radījis savas sekas. Tā labošana prasa gadus.
Vai notiek sadarbība starp uzņēmējiem un augstskolām, lai ko labotu šajā ziņā?
Ir šādas diskusijas. Akadēmiskā vide gan iepriekš ir bijusi diezgan kūtra akceptēt jaunas metodes un standartus. Kā piemēru varu minēt, ka vēl salīdzinoši nesen būvinženieru un arhitektu studiju programmās nebija iekļauta pat AutoCAD izmantošana. Bija jārasē ar zīmuļiem, tā skaitījās laba prakse. Protams, tādām prasmēm arī ir jābūt, bet savlaicīgi jānotver arī tehnoloģiskās tendences, kas nākotnē būs noteicošās. Tāpat esam nedaudz iepakaļ Igaunijai un Lietuvai attiecībā uz projektu automatizētās vadības, tā saucamo BIM rīku, apguvi.
Sanāk, ka uzņēmumos nepieciešama pēcstudiju apmācība?
To mēs darām, to dara arī citi būvnieki, kaut pēc būtības tas būtu izglītības sistēmas kompetencē. Būvniecībā ir arī vājas kompetences projektu vadībā - labu projektu vadītāju, kuri ir spējīgi vadīt lielus sarežģītus projektus, ir ārkārtīgi maz. Protams, tas dod arī vislielāko ekonomisko ieguvumu, ja ir labi novadīts projekts - tas nozīmē lielu naudas līdzekļu...
...ekonomiju?
Pat ne ekonomiju, drīzāk - lieku neizšķērdēšanu, kas būtu, radot un tad labojot kļūdas.
Ar kļūdām, to labošanu lielā mērā saistās arī jautājums par labu reputāciju. Arī dažādu konkursu nolikumos pēdējā laikā parādās šāds grūti kādos parametros ieliekams kritērijs.
Varbūt socioloģisko pētījumu veicēji man oponēs, bet, manuprāt, ļoti grūti ir izmērīt to, vai mēs esam spējuši kaut ko mācīties no savām kļūdām vai ne. Ja ir izdarīti secinājumi, ja kļūdas ir labotas un ja šī motivācija labot kļūdas ir bijusi adekvāta, tad, manuprāt, nevar būt nekas labāks kā šāda veida mācība. Labā lieta, ko varam gūt no skandāliem, ir faktiski jaunu standartu noteikšana sev pašiem un industrijai kopumā, izpratne par to, kas tieši ir jādara, lai nekas tāds vairāk neatkārtotos. Atbilde uz jautājumu par reputācijas lomu ir tieši uzņēmuma spējā mainīties, mācīties no kļūdām, padarīt gan savu, gan visu pārējo nākotni daudz drošāku.