Vienotība arī riskēja, tik ārkārtīgi uzsverot Valda Dombrovska tēlu un nopelnus, - ekspremjeram vismaz uz laiku pametot Latvijas iekšpolitiku, radās jautājums par viņa pēctečiem līdera statusā, kuri turklāt neizbēgami tiek salīdzināti ar pašas Vienotības saslavēto Dombrovski.
Tajā pašā laikā kā partija Vienotības «organisms» demonstrējis veselīgu apetīti un agresivitāti. Nu jau aizejošās 11. Saeimas vēlēšanas partijai bija nepatīkamas - 10. Saeimas vēlēšanās tā ieguva 31,2% atbalstu un 33 vietas parlamentā, savukārt 11. Saeima savu darbu sāka ar ambiciozu jaunpienācēju, Reformu partiju (RP), kas ieguva 22 vietas iepretī Vienotības 20. Laika gaitā «reformisti» pamanījušies kā struktūra izšķīst, lielai daļai tās redzamāko politiķu galu galā pārceļojot uz Vienotību. Piedevām Vienotība «apēda» ne tikai RP, bet ir pamanījusies «integrēt» vairākus populārus reģionālos līderus, šajā procesā daudz neviebjoties par viņu politisko pagātni (tuvību t. s. oligarhu partijām).
Ilgstoša atrašanās pie varas pašai partijai (te nav runa par sabiedrības interesēm) rada gan risku, gan ieguvumus. Risks saistīts ar to, ka, jo ilgāk partija asociējas ar valstī notiekošo, jo objektīvi vairāk sakrājas vēlētājam sliktā atmiņā palikušu epizožu, pat ja tajās konkrētā partija nav simtprocentīgi vainojama (klasisks piemērs - Liepājas metalurgs). Savukārt ieguvumi izriet no «labāk zināms ļaunums nekā nezināms» statusa, kas nestabilās situācijās (Rietumu un Krievijas konflikts, no tā izrietošās sekas ekonomikai) var ietekmēt vēlētāju par labu «zināmajam».