Taču, turot prātā vēju kā savaldāmu un utilizējamu stihiju, ir jāraugās, lai vēja nebūtu galvā. Tā acīmredzami ir lielākā iebilde no banku puses pret dažāda mēroga uzņēmējiem, kas ar savu sapņu skicēm turp dodas jau ar salīgtu un apsolītu Eiropas līdzfinansējumu. Un LHZB ar visiem tās valstiskajiem uzstādījumiem nav izņēmums.
Ir labi, ka no Eiropas Reģionālās attīstības fonda varam dabūt vairāk vai mazāk filantropiski motivētus maksājumus. Bet tikpat labi ir tas, ka bankas līdzfinansējuma kritēriji uzņēmēju idejām apakšā paliek racionālu aprēķinu sietu. Ja tās izskrien cauri kā vējš bez vērā ņemama cietā atlikuma, tad acīmredzot kaut kas īsti kārtībā tomēr nav. Ja cilvēks par savu plānu lieliskumu ir tik pārliecināts, tad ir jau arī citas bankas, kur klauvēt, tomēr pie augošas noraidījumu statistikas vērts atcerēties seno padomu - to par ēzeli. Ja tevi vienreiz tā nosauc, laid gar ausīm, ja otrreiz - neņem galvā, ja trešo - labāk aizej pie veterināra.