«Mammmu, mammmu. Āāāāāāā!»
«Zane, nu palīdzi! Esmu iesprūdis. Kamera krīīīt!!»
Mūsu kliedzieni pieskandināja saulaino ziemas dienu un aizskanēja tālu pāri aizsalušajam ezeram. Bijām atbraukuši baudīt ziemu pie kāda ezera ārpus Kišiņevas. Manas sievas Zanes kolēģis ar savu džipu bija nolēmis mūs pa ceļiem un neceļiem apvest riņķī šim ezeram, bet mūsu bezceļa piedzīvojumu pēkšņi pārtrauca vairāki traktori un vīru komanda.
Uz jautājumu, ko viņi tur īsti dara, atbilde bija: «Velkam internetu!» Es pieprasīju apstāties, lai iemūžinātu fotogrāfijā šo vēsturisko reģiona apgaismošanas mirkli. Pēc Moldovas Informācijas un komunikāciju ministrijas datiem, internets ir pieejams tikai apmēram trešajai daļai valsts mājsaimniecību, un tā lietotāji dzīvo galvenokārt pilsētās. Bet šeit mūsu acu priekšā vīru komanda lauka vidū raka kabeli, lai pieslēgtu internetu cilvēkiem laukos.
Mūsu dēlam Pēterītim, kuram nesen apritēja divi gadi, arī ļoti sagribējās izkāpt no mašīnas un izbaudīt skaisto ziemas dienu. Bet, tā kā Pēterītis nav liels staigātājs pa sniegiem, izmantojam nesamo somu, kur viņš, kārtīgi iestiprināts, var sēdēt un garākus pārgājienus izbaudīt uz tēta muguras. Tā arī šoreiz - uzsēdināju savu 15 kilogramu smago dzimtas turpinātāju uz muguras, un devāmies ekspedīcijā - apskatīt 50 centimetru plato un trīs metrus dziļo grāvi, kura apakšā atradās kabelis.
Ar ieplestām kājām nostājies virs grāvja, taisīju bildi ar grāvi perspektīvā, tomēr neiedomājos, ka tā sasalušās malas saulē būs pakusušas... Liels bija mans izbīlis, kad viena kāja ieslīdēja bedrē. Šaurajā grāvī bija grūti dziļi iekrist, bet Pēterītis uz manas muguras bija ļoti sašutis. Ērtā sēdēšana bija pārvērtusies slīpā gulēšanā, un tētis vēl sācis klaigāt. Ļoti nepatīkami.
Mēģinot tikt ārā, izlaidu no rokām fotokameru, tā iekrita pašā grāvja apakšā. Taču veiksmīgi - ar objektīvu uz augšu. Pēterītis gan ar mani nedalījās priekos par fotokameras veiksmīgo kritienu, bet skaļi izteica savu sašutumu un sāka saukt palīgā mammu.
Turpmākās piecas minūtes Zane mierināja sašutušo Pēterīti, bet es skraidīju gar ezermalu, meklēdams garu koku, ar ko varētu izķeksēt fotokameru. Pēc ilgākiem mēģinājumiem nomierināt Pēterīti un izvilkt fotokameru mūsu pūles tomēr vainagojās ar panākumiem.
Pēterītis gan vairs nekādi nebija pierunājams kāpt somā un negribēja arī iet tuvumā interneta grāvim. Nevaru viņu par to vainot. Tikai ceru, ka viņš, kļūdams vecāks, izmantos internetu tikpat aktīvi kā mazā ciemata iedzīvotāji, kuriem tas tika ievilkts skaistā ziemas dienā.