Turklāt - vēl pagājušā gadsimta beigās putnus novēroja galvenokārt diplomēti ornitologi, savukārt pēdējos piecpadsmit gados putnu vērošana kļuvusi par «sportizāciju», kā to dēvē ornitologs, dabas eksperts Arnis Zacmanis, kurš vada arī putnu vērošanas ekskursijas.
Mūsdienās ļaudis sacenšas, kurš saskaitīs vairāk putnu sugu - dienā, gadā, no sava pagalma. «Tas ir rādītājs, kā izteikt gan savu veiksmi, gan profesionalitāti, gan māku atrast un atpazīt putnus. Zinātniski bieži vien tam nav lielas vērtības, taču tas iezīmē labu atskaites punktu,» paskaidro biologs.
Lai pievērstos šādam vaļaspriekam, nav nepieciešamas fundamentālas zināšanas ornitoloģijā. Sākumā pietiek ar zinātkāri un pacietību. Nav arī jādodas tālu prom no Rīgas, jo, kā uzskata A. Zacmanis, Rīga ir pateicīga vieta šai nodarbei. Kamēr mēs paši tā dēvēto «putnu pilsētiņu» mēdzam apmeklēt virtuāli sociālajos tīklos, netrūkst ārzemēs dzīvojošo, kuri gatavi mērot tālu ceļu uz Latvijas galvaspilsētu, lai te debesīs, kokos un uz zemes ieraudzītu īstu, lielu un krāšņu putnu sugu daudzveidību.
Kur tieši? Vispirms jau trijās putnu vērošanai piemērotākajās vietās, ar kurām var sākt absolūti iesācēji, - pie Mangaļsalas mola, Ādažu laukos un Dārziņos. Dabas eksperta Arņa Zacmaņa vadībā turp dodas arī Diena - izprast, kas īsti nepieciešams, lai kļūtu par putnu vērotāju. Vai pietiek ar binokli?
Nav jābūt profesionālim
«Rīgas pilsētas teritorijā dabas pētnieki konstatējuši jau 40 vistvanagu ligzdu, ieskaitot ligzdas pilsētas parkos un kapsētās,» vēl pirms sākam savu ceļojumu no pilsētas centra, pastāsta ornitologs A. Zacmanis. Izrādās, pat pārvietojoties ap Centrāltirgu, var novērot, kā vistvanagi medī un pēc tam notiesā savu dienišķo maltīti baloža izskatā. Lai kļūtu par putnu vērotāju, jākļūst daudz redzīgākam un dzirdīgākam, nekā parasti esam urbānā vidē, un šīs īpašības var izkopt, uzkrājot pieredzi.
«Tas ir laika jautājums - ja cilvēks sāk apzināti ievērot putnus un pie tā piestrādā, viņš sāk vairāk redzēt, fonā dzirdēt vairāk putnu balsu. Tomēr ar vienu sezonu, lai uzkrātu pieredzi, būs par maz. Faktiski vajadzīgi pāris gadu,» secinājis A. Zacmanis. Kad pieredze uzkrāta, starptautiskajās putnu vērotāju interneta vietnēs var sākt sacensties par lielāko noteiktā laikā fiksēto sugu skaitu.
Mums, iesācējiem - kā secinām mazās ekspedīcijas beigās -, dabas eksperta vadībā četrās stundās izdodas saskatīt un sadzirdēt vien 16 sugu pārstāvjus. Ja nebūtu zinošā gida, paši savām acīm un ausīm nevarētu pat tik daudz, bet spēcīgākie profesionāļi diennaktī spēj fiksēt 140 sugu!
A. Zacmanis piedalās šādos 24 stundu reidos. Putnu vērošanai biologs pievērsies jau pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, būdams vēl pusaudzis, - laikā, kad Latvijā veidojās Ornitoloģijas biedrība. «Tagad robeža starp profesionālu ornitologu un amatieri vairs nav tik skaidri nosakāma kā agrāk. Manā bērnībā profesionāļi strādāja kādā zinātniskā iestādē, piemēram, ornitoloģijas laboratorijā Salaspilī. Tagad pētījumi tiek veikti arī kādu projektu ietvaros. Daudzi cilvēki par labiem putnu pazinējiem kļuvuši bez biologa izglītības,» skaidro putnu pazinējs.
Agro rītu simfonija
Lai vērotu putnus, visvairāk ieguvumu būs līdz ar saullēktu - tad putni mostas, sāk atjaunot pārtikas rezerves. «Agrais rīts ir visproduktīvākais, dabā tad viss ir pilns ar skaņām un kustībām,» norāda A. Zacmanis.
Re, aizlidoja sudrabkaija. Tur - pelēkā vārna. Ir pamanīts sarkankrūtītis. Kaut manās rokās ir binoklis, spēju vien mirkšķināt acis un pārjautāt: «Kur, kur?» Teikšu godīgi - lai iekristu azartā, ar binokli nepietiek, vajadzīgs putnu teleskops. Jaudīgākā teleskopā iespējams saskatīt putnu cekulus, astu garumus, apspalvojuma krāsu nianses, novērot uzvedības paradumus. Kad esam nonākuši Ādažu laukos, teleskopā pamanu kādu lidoni, kas sākotnēji nez kāpēc atgādina žagatu. «Tā ir pirmā ķīvīte šajā pavasarī!» priecājas ornitologs. Man atliek vien nosarkt. Protams, talkā var ņemt putnu sugu atlantu un spārnotos vēlāk salīdzināt pēc redzes atmiņas, jo iesācējam iegūt fotogrāfijas ar putniem tuvplānā ir teju neiespējami. Taču redzes atmiņa dažkārt var pievilt pat profesionāli. Kā stāsta A. Zacmanis, daudzām sugām atšķiras tēviņu un mātīšu izmērs un apspalvojums, savukārt dažas putnu sugas ir ļoti grūti vizuāli atšķiramas, piemēram, purva un pelēkā zīlīte.
Turklāt arī jāzina, kad kuru putnu ir iespējams redzēt, jo mūsu spārnotie draugi «uz skatuves» iznāk noteiktā sezonas laikā. Biologs min kādu piemēru: «Domājams, visi ir dzirdējuši griežam griezi, bet kurš to ir redzējis? Grieze ir viens no nemanāmākajiem Latvijas putniem. Arī tītiņu pat labi putnu vērotāji vispār var neieraudzīt. Viņš dzīvo ļoti slēpti un pavasarī «bļauj» tikai kādu mēnesi - ja tajā laikā tītiņu nedzird, visticamāk, neieraudzīs arī pēc tam.»
Daudzas putnu sugas ir aktīvas tikai noteiktu laiku pirms ligzdošanas. «Tiem, kas nodarbojas ar putnu skaitīšanu un sarakstu veidošanu, maija beigās jābūt aktīviem un ieteicams aizbraukt uz Nagļu zivju dīķiem, lai ieraudzītu tādas sugas, kuras pārējā gada laikā atrast būs problemātiski,» iesaka A. Zacmanis.
Īstajā laikā īstajā vietā
Martā vislabāk doties uz vecajiem mežiem un vērot dzeņus un pūces. Aprīlī atlido visi tuvie migranti - parādās pīles, plēsīgie putni. «Bagātākais mēnesis ir maijs - visi putni ir redzami un dzied. Tad vajag iet dabā un skatīties, klausīties, bet jūnija sākumā - it kā slēdzis būtu nospiests - putnu balsis pazūd. Ja iepriekš viņi izrādījās, ieņēma teritoriju, to aizsargāja, tad jūnijā putni pievēršas perēšanai, mazuļu barošanai un viņus grūtāk atrast un ieraudzīt. Savukārt jūlijā ir daudz nopļautu lauku, kur putni salido meklēt barību, arī te var izmantot iespējas. Jūlijā vairāk redz melnos stārķus, bet šis jau ir miera mēnesis, kad lielākā daļa putnu krāj spēkus un audzē tauciņus migrācijai,» stāsta dabas eksperts.
Starp citu, dažas putnu sugas sāk lidot prom jau jūnija beigās - piemēram, kuitalas. Mazāk izteikti migrē mums labi pazīstamie ķiršēdāji - mājas strazdi. Jūnija sākumā, izperējuši mazuļus, viņi pamazām dodas prom uz dienvidrietumiem - uz ziemošanas vietām -, līdz ar to nav vērts ķiršu apēšanā vainot savus mājas strazdus. «Mūsu mājas strazdi ķiršu laikā jau ēd Polijas ķiršus, mūsējos ķiršus ēd no Krievijas atlidojušie strazdi,» smej biologs. Augusta beigās iezīmējas jau aktīvāka migrācija. Aprīlī putnu vērotājam īstens svētceļojums ir uz Kolku, kur visā krāšņumā var izjust satraukto lidoņu kņadu, savukārt septembrī daudziem obligātais svētceļojums ir uz Papi, kur pulcējas putni aizceļotāji. Taču vietas izvēle ir gaumes jautājums - dažiem patīk vērot jūras migrāciju, citiem - spārnoto aktivitātes uz sauszemes.
Kas ir vislielākais retums, ko putnu pazinējam Arnim Zacmanim izdevies ieraudzīt Latvijā? «Griezi esmu redzējis tikai dažas reizes, tas bija satraucošs piedzīvojums. Taču bieži vien cilvēkiem īpašs pārsteigums ir vispār putnu novērot tuvumā. Lielākā daļa nezina, cik skaista ir parastā žagata, kas ir visai piesardzīgs putns. Putnu novērošanā ir šī nianse - ja nav binokļa, 90% putnu skaistuma, kas ietver krāsas, kustības, acu izteiksmītes, vienkārši neredz. Savukārt, ja runājam par retumiem, - retums var parādīties arī pilnīgi negaidīti. Man liela veiksme bija Ikšķilē Rīgas HES posmā novērot zīda gārni - sagadījās būt īstajā laikā īstajā vietā,» atzīst ornitologs.
Kā nokļūt īstajā laikā īstajā vietā? Ir divi putnu vērošanas principi - iet un meklēt vai apstāties piemērotā vietā un gaidīt. «Daudz vairāk putnu var ieraudzīt, pacietīgi nostāvot vairākas stundas vienā vietā,» ir pārliecinājies A. Zacmanis.