Tieši šis venerologa un dermatologa izsniegtais dokuments vai tā neesamība ir āķis, kas likumsargiem ļauj kontrolēt intīmpakalpojumu nozari valstī, taču statistika rāda, ka noteiktā parauga veselības karti Latvijā izņēmušas tikai dažas personas, tātad - vairums ar prostitūciju nodarbojas nelegāli, kas rada bažas par viņu veselību un seksuāli transmisīvo slimību izplatīšanās risku. Tāpēc IeM amatpersonas iecerējušas grozījumus veselības pārbaužu kārtības jomā, taču vēl nav izlēmušas par to dabu. «Mūsu iecere ir šo jomu pilnveidot, tāpēc, lai saprastu, kurā virzienā strādāt, uzsākām diskusijas ar vairākām iesaistītajām pusēm. Taču līdz šim paustie viedokļi krasi atšķiras, un līdz kopsaucējam vēl tāls ceļš ejams. Piemēram, tiesībsargs un Resursu centrs sievietēm Marta uzstāj, ka veselības karšu prasība jālikvidē, savukārt Veselības ministrija un dažādu slimību profilakses biedrības - ka prostitūcijā iesaistīto personu veselība būtu jākontrolē pastiprināti,» norāda D. Trofimovs.
«Veselības karšu prasība neatbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijai, kas nosaka, ka uz prostitūcijā iesaistītajām personām nedrīkst attiekties ar uzraudzību vai reģistrāciju saistītas prasības. Savukārt Latvijā tas šobrīd atļauts ar likumu veselības karšu veidā. Turklāt šie noteikumi aizsargā nevis pakalpojuma sniedzēju, bet gan ņēmēju, kam valsts neizvirza nekādus pienākumus - pat ne izsargāties,» pauž Resursu centra sievietēm Marta juriste Izita Kļaviņa. Veselības karšu efektivitāti apšauba arī Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta Vides veselības nodaļas vadītāja Jana Feldmane: «Šī prasība ir kompromitējoša un ļoti formāla vienlaikus, jo nenosaka veselības pārbaužu apjomu. Turklāt - risks saslimt ir katru dienu, tikmēr derīgā veselības karte radīs maldīgu priekšstatu, ka cilvēks ir vesels.»
Diskusijā iesaistītās biedrības Dia+logs, valdes priekšsēdētāja Ruta Kaupe norāda, ka veselības kartes der kā pagaidu variants, lai ierobežotu HIV infekcijas izplatību: «Atbalstāms ir viss, kas palīdz cilvēkam saglabāt viņa veselību, pat pie viņa nodarbošanās. Tomēr jāņem vērā, ka vairums intīmpakalpojumu sniedzēju ir narkotiku atkarīgi, tāpēc no ārstiem vairās un apzinīguma līmenis veselības jomā nav augsts. Risinājums būtu atbalsta un veselības kabineti, nevis represīvas metodes.» Arī I. Kļaviņa veselības karšu vietā piedāvā radīt valsts nodrošinātu veselības pakalpojumu kompleksu un izejas programmas personām, kuras vēlas pārtraukt nodarboties ar prostitūciju, taču dažādu iemeslu dēļ to nespēj.
Tikmēr D. Trofimovs skaidro, ka Latvijā netiek veikta prostitūcijas pakalpojumu sniedzēju uzskaite, taču šai nozarei pievērsta pastiprināta uzmanība cilvēktirdzniecības apkarošanas un sabiedrības veselības kontekstā. Viņš sola, ka diskusijas turpināsies un veselības karšu jautājumam tiks rasts risinājums.