Tieši tik traģikomiski kā ziņa, ka 2014. gadā, kad Rīga būs kultūras galvaspilsēta, joprojām celtniecības stalažās, iespējams, būs Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Leišu jauniešu arhitektu birojs nevarot iekļauties termiņos. It kā paši mēs būtu izdarījuši visu, lai moderns un rekonstruēts muzejs mums būtu tad, kad tāds visvairāk ir vajadzīgs, ar to domājot - jau sen.
Es personīgi nestresotu, ka uz to vai citu datumu mums nav konkrētas ēkas. Iespējams, ka kultūra ar gleznām, teātri un mūziku vairs nav tik svarīga un vajadzīga kā agrāk, jo vēsmas pilsētā liecina, ka cilvēkiem interesē kas cits. Piemēram, ēdiens. Ne tāds, kad atnāk mājās ar lielveikala kuli, paēd, paskatās televizoru, bet konkrēts un interesants process kā iestudējums ar sākumu un beigām, ar piedalīšanos. Ar ēdiena iegūšanu, gatavošanu un apēšanu. Viens cep maizi, cits masē jērus gardai gaļiņai, vēl kāds atver veģetāro vai bioloģiskās pārtikas restorānu. Zinu vismaz vienu, kas pašā pilsētas centrā starp mašīnām audzēs dārzeņus un garšaugus. Zinu arī otru, kas novērojis, ka Rīgā daudz dzeršanas vietu, bet nav kur sportot. Katru reizi, kad man paskrien garām kāds potenciālais maratonists, man ir sajūta, ka Rīga ir kulturāla. Šie cilvēki nedzied un nedejo, tomēr veido pilsētas tēlu. Gan restorāna īpašnieks, gan pavārs, gan maratona organizētājs un skrējējs ir kultūra, man viņi interesē. Kad aktieris no reklāmas man blakus kā sivēns pieēdas un pa kluso no maisiņa restorānā dzer savu šņabi, es kultūru neredzu.
Mūsdienu pilsētas savu kultūru attīsta visplašākajos virzienos, būtisku uzmanību veltot arī sportam. Te nav runa par čempionātiem un olimpiādēm, bet par sportu, ar ko katrs nodarbojas ikdienā. Skriešana, vingrošana parkā, peldēšana, braukšana ar riteni. Bez maksas un brīvā dabā, rūpējoties par ķermeni un veselību, neapgrūtinot veselības aprūpes sistēmu ar saviem aizķepušajiem asinsvadiem un nopīpētajām plaušām. Tā ir kultūra, tāpat kā pikniks, kas pulcē cilvēkus kopīgā priekā par skaistu laiku un apkārtni.
Šajā kontekstā nodrillētajā jokā par LNB ēkas pielāgošanu slēpošanas kalna funkcijām ir iekodēta sportiska patiesība - kultūra labās ēkās ir forša, bet tikpat forši ir pilsētā kaut ko darīt brīvā dabā. Vasarā un arī ziemā. Vienam pašam un visiem kopā. Kultūra ir vienu dienu darīt tā, bet otru citādi. Nākamie uz nobraukšanu no LNB kalna varētu pieteikties riteņbraucēji, pēc tam tur ierīkosim zaļo sienu un audzēsim dārzeņus.