Operas sirdī - sieviete
Ar šādu grandiozu uzvedumu, kas sākas vienpadsmitos no rīta un noslēdzas mazliet pirms vienpadsmitiem vakarā, iesaistoties ap divsimt māksliniekiem, šoruden sezonu atklāja Berlīnes Komische Oper, tās mākslinieciskā vadītāja amatā stājoties Berijam Koskijam.
Līdz mūsdienām saglabājušos Klaudio Monteverdi operu pierakstus ar pagalam skopajām norādēm to interpretiem režisors Koskijs uzskata par ģenētisko kodu visam tam, kas ticis mūzikas teātrī attīstīts turpmākos četrsimt gadus. Monteverdi uzrakstīja pirmo operu, kuras centrā ir mākslinieks. Pirmo operu, kuru apdzīvo ne vairs mitoloģiski tēli un izsapņotas pasaules, bet cilvēku veidota sabiedrība ar visām tās hierarhijām un neredzamajām trepēm, pa kurām pārvietoties uz augšu, gāžot līdzcilvēkus lejup. Un Monteverdi novietoja operas pašā sirdī sievieti, ļaujot viņai izdziedāt svarīgāko, ko komponists spējis uzrakstīt.
Turklāt - un tas varbūt ir arī galvenais - Monteverdi spēja parādīt cilvēku ar visām viņa kļūdām un maldiem, gaismas un ēnas pusēm, bez jelkādas moralizēšanas un pozīcijas ieņemšanas. Rādot cilvēku, kāds tas ir. Nevis radības kronis, bet nepilnīgs un diezgan skumjš dabas un Dieva veidojums. Moralizēšanas atbūtne reizumis atver tik paradoksālu lietu skatījumu, ka atliek vien berzēt acis un ausis, nespējot saprast, kas īsti ir tā par parādību tavā priekšā. Viens no skaistākajiem mīlestības dziedājumiem, kāds operas vēsturē sastopams, ir Monteverdi sacerētais Romas imperatora Nerona mīļotajai Popejai. Kurtizānei, operas pirmajai karjeras sievietei, kas ne tikai spēj «pārkost sliedi», bet atstāj aiz sevis līķu kaudzi, virzoties uz augšu. Monteverdi sacerētā Popejas mīlestības ārija ir dzidra, teju transcendentāla, eksistenciālā atvēzienā dziļi patiesa.
Cilvēkskatījuma spēka ziņā režisors Koskijs līdzās Monteverdi ir gatavs nolikt tikai divus citus operas komponistus - Volfgangu Amadeju Mocartu un Leošu Janāčeku. Kā arī vēl divus dramatiskā teātra ģēnijus - Antonu Čehovu un Viljamu Šekspīru.
Omnia vincit amor
Klaudio Monteverdi caur savām operām nebija iecerējis tādu cilvēka pārveidošanas plānu, kā viņa vēlākais kolēģis vācu komponists Rihards Vāgners. Kurš, rakstot savu tetraloģiju Nībelunga gredzens, domāja par to, kā cilvēki, četras dienas no vietas dzīvojot ar šo mūziku, izmainīsies, kļūs citādi. Droši vien labāki. Un teātri pēc šī uzveduma atliks vien nodedzināt. Vāgneram bija svarīgi skatītāju notvert un neizlaist vairs laukā no sava darba magnētiskā lauka. Monteverdi - tādā atvēzienā - ne. Viņš par operu kā «cilvēcisko pārkausēšanas» iespējamību nedomāja. Un arī šīs trīs operas, stilistiski tik ārkārtīgi atšķirīgi darbi, nebija iecerētas kā triloģija. Tās ir sarakstītas milzīgā laika pārrāvienā. 1607. gadā pirmuzvestajam Orfejam sekojošā Odiseja atgriešanās dzimtenē tapa trīsdesmit četrus gadus vēlāk, kad komponists bija jau septiņdesmit četrus gadus vecs. Un vēl gadu vēlāk tapa Popejas kronēšana, kurai drīz vien sekoja komponista nāve. Starp šīm trijām operām Monteverdi ir sacerējis arī citas, kuru pieraksti ir nozaudēti. Tad, kas tomēr ir tas, kas ļauj vai - pat vēl vairāk - liek šos trīs darbus atskaņot citu pēc cita kā vienotu veselumu?
«Tā ir mīlestība,» atbild Berijs Koskijs. «Mīlestība šajās operās uzrādās visdažādākajos veidos. Patiesa mīlestība, greizsirdība, mīlestība, kuras dēļ nogalina, mīlestība, par kuru cilvēks zina, ka tā nekad nenotiks, iznīcinoša mīlestība un vēl, un vēl, un vēl. Mīlestība ir vienojošais spēks, kas šos tik dažādos darbus ļauj uzlūkot kā triloģiju.» Un režisors šīm trijām operām raida cauri Amoru, kas izdzied arī Monteverdi alegorisko tēlu - Mūzikas un Cerības - partijas. Amors ir vienīgais tēls, kurš veic ceļojumu cauri debesīm, nokrīt lejā uz zemes un izveļas tai cauri, nonākot ellē.
Tā ir sapņu izdzišanas ainava, kas veidojas, savietojot šīs trīs Monteverdi operas hronoloģiskā turpinājumā. Monteverdi mūzikā radītais universs sākas Arkādijā, kur cilvēks un daba ir viens neatšķetināms dzīvs veselums. Nonākot uz zemes, cilvēka sapņi nogulsnējas ilgās, līdz Romas impērijas mijkrēslī tie izžūst. Kā ainava transformējas arī scenogrāfes Katrīnas Leas Tagas radītā telpa - fantastisks augu, ziedu, koku un krūmu brīnumaini saaugušais dārzs, kas, atveroties priekškaram, skatītājam liek aizrauties elpai, kā tas pienācās operteātrī tik daudzus gadus un gadsimtus. Jau nākamajā operā uz skatuves no Arkādijas dārziem pāri palicis tikai rūpīgi nopļauts mauriņš. Līdz pašā vakarā uz skatuves ir vairs kaili akmeņi bez viena paša zāles stiebriņa.
Krīt galējībās
Amors, kas darbojas šajā uzvedumā, nav zeltsprogains puisītis ar loku un bultām. Šīs izrādes Amors ir vīrietis krietni jau gados, ar pieredzi sirdī, sejā, ķermenī. No sārtvaidža strēlnieka rozā kleitiņā Arkādijas dārzos tas katapultējas Marlēnes Dītrihas atvadu koncerta tēla parodēti traģiskā versijā, kad esam jau nonākuši Romas impērijas mijkrēslī. Vienīgi milzīgais baltais Marlēnes kažoks ir pārtapis īsā jaciņā. Berijs Koskijs ar milzīgu jaudu laiž darbā «kempa» pārmērību un mākslīguma estētiku, kiču, iesaista lelles, kinematogrāfā smeltu «sex and crime» eleganci, krīt galējībās un nonāk ideju trūkumā, veicot šo vienpadsmit stundu garo ceļojumu mīlestībā. Komponiste Elena Katsa-Černina iestudējumam ir izveidojusi jaunu orķestrējumu, Monteverdi muzikālo materiālu attīstot radoši. Integrējot Monteverdi muzikālajā audumā džeza, tango, klezmera un regtaima motīvus. Senajiem un tradicionālajiem instrumentiem pievienojot gan modernus, gan pilnīgi eksotiskus instrumentus no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Visas dienas garumā pie diriģenta pults stājas Andrē de Riders.
Taču dziļumā visu šo uzvedumu notur dziedātāji. Tie daži, kuru atveidoto tēlu dziedājums ietiecas būtiskākos līmeņos sarunā par tēmu - mīlestība. Kā Orfeja atveidotājam Dominikam Kēningeram, kura mākslas spēks, kas liek akmeņiem raudāt, nu pavēršas pret sevi pašu. Kā Odisejam - Ginteram Papendelam -, kurš, pārmēru ilgi veicot ceļu mājās, atrod tur mīlestību kļuvušu svešu. Kā Helēnas Šneidermanes atveidotās Oktāvijas izraidījums no mīlestības, kas pārvēršas zaudējuma elegances spēkā.
Vadot vienpadsmit stundu kopā ar Monteverdi mūziku un citiem cilvēkiem, vienā brīdī laika sajūta sāk zust un ārpasaule paliek pilnīgi nesvarīga. Tā tur tas skatītājs varētu arī nogrimt un palikt - Monteverdi pasaulē, kas dzīvo no mīlestības. Ja vien šo operu secību izmainītu un vakaru noslēgtu Arkādijā. Neatmetot cilvēku atpakaļ sausā, akmeņainā pasaulē bez sapņiem.
Triloģija nākamo reizi tiks atskaņota 4. novembrī.
Tikmēr Berijs Koskijs jau ir uzaicinājis Komische operā veidot uzvedumus arī vairākus latviešu māksliniekus. Alvis Hermanis strādā ar Mocarta operu Cosi fan tutte, Ieva Jurjāne un Viesturs Kairišs pie Bendžamina Britena operas Sapnis vasaras naktī.