Sen saistījuši pētnieku uzmanību
Abi mākslas darbi ir unikāli dažādos aspektos. Latvijā XVI gs. beigu un XVII gs. sākuma šāda tipa materiālās kultūras liecību nav daudz, tomēr to ierobežotais skaits šai periodā nav vienīgā atgūstamo objektu ievērību pelnošā pazīme. Ne mazāk svarīgi ir abu izstrādājumu zināmie mākslinieku vārdi un precīzais datējums. Fascinējoši ir Sv. Pēterbaznīcas svečtura izmēri, kas sasniedz 310 cm augstumu un 378 cm platumu, kā arī XVI gs. nogales ornamenta lietojums dekorā. Savukārt Tobiass Heincs bagātīgi dekorēto lasāmpulti pats dāvinājis savas pilsētas lielākajai - Sv. Trīsvienības baznīcai, kuras pussagrautais tornis nesen rekonstruēts un pieejams apmeklētājiem. Mākslinieks intarsējis ne vien veltījuma tekstu, bet arī savu pašportretu 27 gadu vecumā, kas varētu būt viens no senākajiem, ja ne pats senākais mākslinieka pašportrets šajā Eiropas reģionā.
Latvijas mākslas vēstures literatūrā abi darinājumi jau sen bija piesaistījuši pētnieku uzmanību. Par tiem rakstījis profesors Boriss Vipers (1937), arhitekti Pauls Kampe (1939), Pēteris Ārends (1944), nozīmīgi ir arī zviedru mākslas vēsturnieka Stena Karlinga pētījumi šai sakarā (1943).
Lielvaru patvaļas pieauguma fonā tie tolaik bija tikai nenozīmīgi centieni (toties tagad kļuvuši svarīgi). Sv. Pētera baznīca tika sagrauta, tas pats notika ar Kurzemes provinces muzeju Jelgavā, kur atradās lasāmpults. Protams, tādā brīdī, kad bija apdraudētas cilvēku dzīvības, mākslas vēstures relikti reti kuram bija vairs prātā. Arī pēckara padomju okupācijas režīms arhitektūras un mākslas mantojumu uztvēra kā apgrūtinājumu, kam bija ļauts lēnām sabrukt. Par milzu svečturi un lasāmpulti neviens vairs pat neatcerējās, bet tie, kuri atcerējās, ticēja, ka priekšmeti kļuvuši par kara postījumu upuriem, kurus bija grūti nošķirt no izvestajiem darbiem, jo bija zudusi arī dokumentācija.
Kara laupījums
Šo rindu autores dzīvē kā reāli artefakti zudušās vērtības ienāca 1985. gada rudenī, kad pēc ilgstošiem pūliņiem izdevās saņemt atļauju pirmo reizi izbraukt no valsts, lai piedalītos starptautiskā baroka tēlniecībai veltītā simpozijā, kuru organizēja Adama Mickeviča universitātes Mākslas vēstures institūts Poznaņā. Tad arī atklājās, ka Tobiasa Heinca lasāmpults nav nodegusi kopā ar Kurzemes provinces muzeju Jelgavā, kā tas agrāk likās, bet eksponēta Poznaņas Nacionālajā mākslas muzejā. Pateicoties poļu kolēģu atsaucībai, jo īpaši profesoram Tadeušam Hšanovskim (1926-2006), atklājās, ka bija izvests arī Hansa Meiera septiņžuburu svečturis, kas atrodas 200 km no Varšavas Vloclavekas katedrālē.
Pēc konferences par negaidītajiem atklājumiem tika darīts zināms toreizējam Literatūras, folkloras un mākslas institūta Tēlotājas mākslas daļas vadītājam arhitektam Jurijam Vasiļjevam. Viņu tas ieinteresēja, un Latvijas PSR Kultūras ministrijā tika ievadītas sarunas par priekšmetu iespējamo pārņemšanu, jo šajā gadījumā bija viegli pierādīt, ka tas ir bijis kara laupījums. Atsaucību šī ideja guva arī Kultūras ministrijas vadībā, un pat esot bijis sagatavots pieprasījums un nosūtīts Ārlietu ministrijai atgūšanas procedūras sākšanai (šī informācija gan vēl būtu jāpārbauda).
Tālāko notikumu virzību pārtrauca ar Polijas un Latvijas neatkarības kustību saistītās pārmaiņas. Tikmēr jaunā ziņa bija atradusi vairākus sekotājus, kas ieinteresējās par šiem jautājumiem, sāka uzkrāt nepieciešamos materiālus bibliotēku un arhīvu atvērtajos specfondos. 2003. gadā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas un Polijas Zinātņu akadēmijas apmaiņas programmas atbalstu kopā ar kolēģi mākslas zinātnieci Rūtu Kaminsku devāmies uz Poznaņu (agrāk - Pozene, kur kara gados bija izveidota vācbaltiešu kultūras mantojuma krātuve), lai in situ apskatītu Heinca lasāmpulti un iepazītos ar vēstures liecībām pilsētā un Adama Mickeviča vārdā nosauktās universitātes bibliotēkas Retumu fondā.
Plašāku vērienu izvesto mākslas darbu izzināšanas procesam piešķīra Rīgas Kultūras inspekcijas darbinieka Gunāra Armaņa, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja līdzstrādnieces Rasas Pārpuces un Vidzemes Augstskolas profesora Jāņa Kalnača iesaistīšanās joprojām jūtīgo starpvalstu attiecības skarošo jautājumu izpētē. Rasa Pārpuce 2004. gadā devās uz Vloclaveku, tā rezultātā tapa pirmā ar mākslas darbu izvešanu saistītos kara gadu notikumus izgaismojoša publikācija.
Trūkst atmiņu pierakstu
Lai gan neskaidru jautājumu joprojām netrūkst, tagad iespējams gūt sākotnējo ieskatu tālaika notikumos. Mākslas darbu izvešanu no Latvijas ievadīja vācbaltiešu izceļošana 1939. gadā. Tolaik baznīcās un muzejos glabājās dažādā veidā uzkrāti mākslas darbi, tie varēja būt draudzes kopīpašums, tur varēja atrasties arī uz laiku kādas ģimenes vai dzimtas deponēti mākslas izstrādājumi (trauki, gleznas, epitāfijas u. c.). Likvidējot vācu draudzes un no Latvijas izbraucot privātpersonām, iestājās jukas, kas pavēra ceļu nelikumībām. Lai gan Sv. Pētera baznīcas svečturis bija iekļauts valsts aizsargājamo priekšmetu sarakstā un lasāmpults ierakstīta Kurzemes provinces muzeja inventāra grāmatā, kā arī par šiem jautājumiem lemjoši latviešu puses pārstāvji bija noraidījuši to izvešanu, Paritārā komisija, it īpaši pēc Vācijas Zinātnes, izglītības un tautas izglītības ministrijas izvēlētā vācu mākslas vēsturnieka Nīlsa fon Holsta iesaistīšanās komisijas darbā 1940. gada janvārī, bija spiesta pieļaut unikālu priekšmetu un arhīvu izvešanu. Tas viss notika steigā, haosa un slepenības apstākļos, kas neļauj noteikt precīzu abu priekšmetu izvešanas laiku, visticamāk, tas varēja notikt 1940. gada maijā un jūnijā. Dzīvi vairs nav arī šo procesu dalībnieki, nav arī atmiņu pierakstu, padomju režīma gados par to nemēdza ne runāt, ne arī rakstīt.
Arī tagad nav apgūta visa slepenā informācija par izvesto mākslas darbu likteņiem, tas apgrūtināja to atgūšanas procesu. Starptautiskie normatīvie likumakti var būt kā iespēja vai pamudinājums, lai tos īstenotu, nepieciešams ilgs un rūpīgs dažādu institūciju sagatavošanas darbs. Svarīga ir precīza mākslas darbu identifikācija, izpēte un fiksācija, izcelsmes un unikalitātes pierādījumi, juridiskie un administratīvie pamatojumi.
Apkopojot šos faktus un sagatavojot nepieciešamos dokumentāros pierādījumus, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts 2006. gadā adresēja savu pirmo pieprasījumu Latvijas Republikas Kultūras ministrijai sākt Sv. Pētera baznīcas septiņžuburu svečtura un Sv. Trīsvienības baznīcas Jelgavā lasāmpults atgūšanas procedūru, aicinājums guva atsaucību, un to pāradresēja atbilstošām izpildinstitūcijām, tās savukārt sāka procedūras administratīvo jautājumu risināšanu.
Noslēgumā jāmin Polijas Republikas kultūras ļaužu nozīme šajos procesos. Ilgos pēckara gadus viņi bija rūpējušies par savā pārvaldībā nonākušajiem mākslas darbiem: priekšmeti netika slēpti, atradās publiski pieejamās vietās, restaurēti, kopti, iejūtīgi saudzēti, par tiem sarakstītas publikācijas, tāpēc saprotama arī nevēlēšanās tik viegli no tiem šķirties. Polija, tāpat kā Latvija, bija iejaukta okupācijas lielvaru nelikumīgajos darījumos un negribot kļuva par starpnieku totalitāro sistēmu visatļautības apstākļos.
Lai kā ir bijis, mēs varam tikai priecāties, ka beidzot ir nokārtots vēsturiskais parāds Latvijas kultūrai.