Jana: Katrā pagastā ir citāda situācija. Viena pieeja visiem Latvijas laukiem nederēs. Piemērs par vienu Lietuvas pierobežas pagastu. Centrā ir vairākas neapdzīvotas mājas, turklāt ar iespēju pieslēgt lētu siltumapgādi. Tātad ir iespēja īrēt no pašvaldības labiekārtotu dzīvokli par Ls 45-65 mēnesī ziemas periodā. Ir skola, bērnudārzs, pasts, ārsta prakse, aptieka, četri veikali, kafejnīca. Tomēr iedzīvotāju kļūst arvien mazāk, runā par skolas slēgšanu. Kur problēma? Ir tikai viena liela lauksaimniecības firma - darba devēja. Notiek jaunu tehnoloģiju ieviešana, tas neizbēgami samazina darbvietas šajā firmā. Neapstrādātas zemes šai pagastā nav, tātad ar lauksaimniecību neviens jauns uzņēmējs nevar sākt nodarboties. Nepieciešama kāda jauna ražotne, nevis lauksaimniecības. Cilvēkiem ir nepieciešams darbs dzīvesvietas tuvumā.
Madonietis: Visi zīmē tik bēdīgu ainu. Neko mums laukos daudz nevajag, tikai attīstītu infrastruktūru. Re, agrāk, lai tiktu pie interneta, man bija jābrauc uz Madonu 12 km, speciāli īrēju biroju, tagad internets ir ap māju 200 m rādiusā. Mierīgi sēžu lapenē un veicu visus maksājumus, pērku vajadzīgo tehniku, pasūtu rezerves daļas utt. Gribu, lai pagasts saved kārtībā ceļu gar mājām, jo pavasarī tas vienkārši pārvēršas par upi. Bet ar ko nodarboties no biznesa viedokļa - nevajag mūs pārāk mācīt, paši tiksim galā. Kad kārtējais pilsētnieks, no kura nomāju zemi, sāk mācīt, ko un kā man audzēt, tiešām gribas kraut pa degunu, ārēji jau savaldos, savādāk šepte neiet.
Laucinieks: Zemniekiem vajag apvienoties kooperatīvos un izveidot nelielas ražotnītes. Gatavot no biezpiena sieru, žāvēt gaļu, atjaunot dzirnavas, bīdelēt miltus, cept savu maizīti, atvērt nelielus veikaliņus, tirgoties tirgos. Kooperēties ar naudiņu benzīnam, lai to preci nogādātu līdz tirgošanas vietai. Esam drosmīgāki un enerģiskāki.
selga: Vai ir kāds gudrais, kurš varētu paskaidrot šādu lietu? Citiem uzņēmējiem peļņas nodoklis ir 15, bet zemniekam kā visbagātākajam indivīdam valstī - 26%, un pašam neapliekamais minimums gadā ir divi tūkstoši, tur pat minimālā alga sev pašam nepaliek, un tas jau nav vienīgais nodoklis, drīz visi Rīgas kundziņi varēs grauzt ar dioksīnu saindēto vācu gaļu, jo te nebūs vispār kas strādā, jau tagad, paskatoties pagastā apkārt, tukšas mājas, jaunākie zemnieki ap gadiem četrdesmit piecdesmit, bērni, kā beidz skolu, tā prom, atpakaļ neskatoties.