Daudziem atmiņā palicis Mihaila Kublinska iestudējums Acālija Nacionālajā teātrī 1992. gadā. Vai šis darbs jūs ir iedvesmojis?
Godīgi sakot, šo izrādi atceros kā pa miglu. Kaut kur atmiņā uzplaiksnī Lāsmas Kugrēnas Lea, citi lomu atveidotāji, taču droši zinu, ka tajos gados izrāde bija topā.
Kādus jums svarīgus kritērijus ir izturējis dramaturga Īva Žamiaka darbs, lai jūs to izlemtu iestudēt?
Vērtēju viņu kā talantīgu cilvēku ar labu humora izjūtu un prasmi veidot brīnišķīgus dialogus. Žamiaks apzināti iet uz publiku, taču, ja to dara talantīgi, tas nav mīnuss. Ir šabloniski uzskatīt, ka dziļās problēmas ir tikai traģēdijās, bet komēdijās - ne. Galvenais ir tas, kā aktieris pasniedz konkrētā žanra materiālu. Arī dzīvē mēdz būt, ka ļoti viegli un it kā «starp citu» pateikta lieta var būt tikpat dramatiska kā Šekspīra traģēdijas pēdējais cēliens. Izrādē par attiecībām slēptā norāde ir tāda, ka mums nav tiesību diktēt savu pasaules izpratni citiem. Tikko sākam otru pārtaisīt, nekas nesanāk. Katram cilvēkam gadās pielaist tādu kļūdu.
Kā jūs komentētu aktieru izvēli?
Visi pieci aktieri uz skatuves ir spējīgi cilvēki. Ar Annu Putniņu un Tālivaldi Lasmani strādājam kopā ne pirmo reizi. Es ļoti ticu viņu iespējām, artistiskumam, kā arī spējai saprasties ar mani komēdijas žanra ietvaros.
Izrādei mūzika atlasīta no Toma Grēviņa ierakstu kolekcijas.
Gribēju konkrēta žanra franču mūziku, taču mājās un teātrī bija tikai pāris kompaktdisku. Zinot, ka Grēviņam materiāli ir blāķiem, palūdzu, lai kādu gabaliņu iedod mums.
Kā vērtējat šajā sezonā paveikto? Vasaru veltīsiet atpūtai vai kaldināsiet jaunas ieceres?
Būtu skumji, ja tādu nebūtu, taču pašreiz viss vēl ir sākuma stadijā. Protams, vasarā gribētu pamakšķerēt. Šajā sezonā man bija divas komēdijas - Krustmāte no Brazīlijas un šī. Stingrās, akadēmiskās kritiķes noteikti bruks virsū, ka eju vieglāko ceļu. Viņas tikai nezina, ka tas vieglākais ceļš parasti izrādās tas grūtākais.