Turpat septiņdesmit piecus gadus pastāvējis Skultes pagasts tajās robežās, kādās tas tagad iekļaujas Limbažu novadā. 1935.gada agrārās reformas rezultātā bijušo muižas zemi sadalīja 0,5-1 ha lielos gabaliņos, izdodot to bezzemniekiem un amatniekiem. Padomju vara pēc kara zemi atņēma, izveidoja kolhozus, un pagasts kļuva par ciemu. Bet deviņdesmito gadu sākumā cilvēki atkal atguva bijušos īpašumus. Ciems no jauna pārtapa pagastā. Tā ka pie pārmaiņām esam pieraduši. Tomēr, no rīta pamostoties, tik un tā tāda dīvaina, mazliet nereāla sajūta. It kā nekas jau nav mainījies. Vienīgi pagasta vairs nav.
Kāda sieva sestdien, iznākusi no vēlēšanu iecirkņa, paziņai, kura vēl tikai kāpa augšup pa kāpnēm, teica: «Nevar tak saprast, par ko balsot, ja vairs nav pašu cilvēki.» Tas gan īsti neatbilda patiesībai, jo no desmit sarakstiem vismaz septiņos bija pa vienam diviem vietējiem. Tomēr fakts, ka tagad par Skulti lems sveši, vēlētājus mulsināja visvairāk. Tāpēc daudzi cītīgi svītroja laukā visus «svešos», līdz palika vienīgi tie daži «pašu cilvēki».
Jā, iepriekšējās vēlēšanās bija vienkāršāk - deputātu kandidāti zināja, ko vēlētāji grib dzirdēt, bet vēlētājiem bija skaidrs, kas no solītā tiks izpildīts. Tagad ej nu saproti, ko, piemēram, tādi limbažnieki domā, solīdami saglabāt novada skolas. «Vai tas nozīmē - viņi saglabās tikai savas skolas vai mūsu sākumskoliņu arī?» taujāja četru bērnu māte. Pagaidām novadu neviens neuztver kā uz sevi attiecināmu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā izskatījās - arī paši nākamie deputāti īsti nesaprot, kā šī administratīvā vienība funkcionēs, kā to saturēt kopā un padarīt par vienu veselu.
Visvairāk jaunās administratīvās vienības atsvešinātību no realitātes pats izjutu vēl pirms vēlēšanām - tajā maija sestdienā, kad notika pēdējie rajona Skolēnu dziesmu un deju svētki. Vajadzēja redzēt, kā viņi tur nāca ar saviem Dziesmu svētku karogiem. No Salacgrīvas, Lēdurgas, Staiceles, Urgas, Pāles un Vidrižiem. No Skultes, Liep-upes, Alojas, Puikules, Umurgas un Ainažiem. Viņi visi bija limbažnieki. Un ar to lepojās. Ar ko viņi leposies tagad, sašķelti un sadalīti novados? Cik ilgam laikam būs jāpaiet, lai rastos pilnīgi jauna piederības apziņa? Kad un kur šaipusē notiks nākamie Skolēnu dziesmu un deju svētki, neviens pašlaik nezina. Novados? Vēl neesošajos reģionos? Bet visu šo jaunizveidoto novadu vienīgais jēgpilnais kritērijs ir bērni. Nevis pakalpojumu pieejamība vai resursu optimizācija, bet tieši bērni! Jo pārējais būs graša vērts, tāpat kā graša vērts būs pats novads, no kura viņi izauguši aizies atpakaļ neatskatīdamies.