Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Vai pirms atmodas tu biji padomju cilvēks?
Principā - jā. Kaut gan ar tādām disidenta iezīmēm. Mani gandrīz izmeta no Rīgas 1. vidusskolas par ļoti vienkāršām lietām. Man diez ko negāja krievu valoda, jo es biju atnācis no laukiem, no Lāņu astoņgadīgās skolas. Neviens tur tādā valodā nerunāja, un tā bija īsta svešvaloda. Bet 1. vidusskolā bija savākušies cilvēki, kuri jau sētā bija samācījušies krieviski. Man galīgi negāja, un pirmajā laikā iezīmēja tādu svītriņu. Lai atriebtos tai nemīlamajai valodai, es biju krievu valodas mācību grāmatā sarakstījis nacionālus saukļus, sazīmējis savā laikā patriotiskas zīmes. Tā kā es kontroldarbā tomēr mēģināju kaut ko pašpikot no grāmatas, skolotāja man to noņēma. Kad viņa grāmatu atvēra, palika bāla un izsauca direktoru. Es dabūju krietni pa mizu. Tikai pateicoties manam klases audzinātājam Imantam Strazdiņam, es paliku tajā skolā. Tas bija tāds iekšējs protests pret to visu, kas toreiz bija. Bet citādi es biju iedzīvojies šajā sistēmā. Un man ne prātā 70.-80. gados neienāca doma, ka varētu notikt straujas izmaiņas.
Vai vari teikt, ka tavas ģimenes vēsture veicināja to, ka pēc tam tu kļuvi aktīvs atmodas darbinieks?
Tā var teikt. Tēva stāsti par viņa karošanu vācu armijā, vecāsmātes zināma pretestība padomju sistēmai, gaisotne mājās, Ziemassvētku, Jāņu svinēšana - tas viss, kas katram latvietim bija svētas lietas, tās tomēr bija dziļi noslēptas.
Protams, kad nonāk līdz skolas solam, līdz vidusskolai, līdz studiju laikam, katram studentam ir pretestības gars vienalga pret ko. Es domāju, ka pret mūsu režīmu tagad arī. Tas ir normāli.
(..) Toreiz mums mācīja dubultmorāli. Ja kaut kas nav pareizi, tev par to nav jārunā, nevienam tas nav jāstāsta. Pamatskolā es biju liels pionieris un arī visnotaļ ar šo skolas ideoloģiju pārņemts. Politinformācijās, es ļoti aizstāvēju to režīmu. Tas lūzums nāca tikai vidusskolā - gan domāšana mainījās, gan arī 1. vidusskolā bija ļoti, ļoti labi skolotāji, kas mācīja domāt. Un domāšana noved pie brīvības idejām jebkurā gadījumā - agrāk vai vēlāk. Kā arī pretestība pret nejēdzībām. Nu, piemēram, mani sauca pie rektora par to, ka mēs kopmītnēs svinējām Ziemassvētkus. Par to, ka es negāju uz vēlēšanām. Bet es jau negāju uz vēlēšanām ne tāpēc, ka man kaut kāds naids bija, bet man vienkārši žēl bija laika. Un es tāpat zināju, ka būs 98 procenti novēlējuši arī bez manis. Nu - priekš kam man tur piedalīties? Bet kāds to bija izstāstījis, ka es regulāri nepiedalos vēlēšanās, jo es Rīgā teicu, ka vēlēt eju laukos, bet laukos es teicu, ka vēlu Rīgā, bet - nevēlēju nekur. Un tā kādu laiku gāja, kamēr mani pieķēra.
(..) Darbā Mežsaimniecības problēmu institūtā, kur es sāku ar zinātni nodarboties, mums bija tāda pirmā daļa - slepenā daļa, kas uzraudzīja visus darbiniekus, pavadīja, ja atbrauca ārzemnieki, skatījās, kā tu uzvedies. Bija atbraucis viens francūzis, un mēs gājām pa Rīgu garām Brīvības piemineklim. Viņš jautāja: «Kas tas tāds te ir par monumentu?» Un es viņam izstāstīju, ka tas ir Brīvības piemineklis par mūsu brīvības cīņām un ka tas ir celts neatkarīgās Latvijas laikā, un simbolizē mūsu tautas centienus atkal atgūt neatkarību. Kad paskatījos atpakaļ, redzēju mūsu mīļo čekistu aiz muguras, kas ļoti rūpīgi visu, ko es teicu, bija piefiksējis, un, protams, pēc tam mani izsauca uz to pirmo daļu. Viņš pat mani nestrostēja, bet stāstīja, kāda ir pareizā vēsture, ka es nepareizi vēsturi traktēju. Viņš stāstīja to oficiālo padomju vēsturi, domādams, ka es tiešām to nezinu.
(..) Protams, ar režīmu bija grūti cīnīties. Jāsaka, ka es disertāciju aizstāvēju Maskavā, to uzrakstīju tīrā krievu valodā. Tā bija dzīve, bez tā nevarēja iztikt. VDNH (Vistavka dostiženij narodnogo hozjaistva - Vissavienības tautas sasniegumu izstāde) izstādē eksponēja zinātniskos darbus, un man ir vairākas medaļas no šīs izstādes. Tādi bija laiki.
Kāda bija tava pirmā saskare ar to, ko mēs vēlāk nosaucām par Atmodu?
Pirmā saskare bija ļoti interesantā formā - faktiski uzreiz kaujā. Proti, pie manis atbrauca Salacgrīvas pārstāvis un sacīja: «Mums vajag kandidātu Augstākās padomes vēlēšanām, kurš spētu uzvarēt komunistu, kas noteikti arī būs tajā cīņā. Tu esi bezpartejiskais tādā izpratnē, ka neesi komunists.»
(..) Es esmu viens no Zaļās partijas izveidotājiem un tajā laikā Augstākajā padomē jau startēju kā Zaļās partijas pārstāvis, bet Tautas frontes blokā. Un tajā reizē mani uzaicināja tāpēc, ka biju vietējais, ko cilvēki pazīst. Tajā laikā es jau strādāju valsts pārvaldes sistēmā, biju Dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Ļoti interesants stāsts, jo es nebiju Komunistiskajā partijā, bet tas bija nomenklatūras amats. Un šajā nomenklatūras sistēmā bija divi izņēmumi, kas nebija partijas cilvēki, bet vienalga bija amatā, - Raimonds Pauls un es. Bet stāsts ir tāds, ka Pēterim Ziediņam Gorbačova atmodas laikā bija uzticēts veidot Dabas aizsardzības komiteju Ministru padomes pakļautībā. Un Pēteris Ziediņš, kurš ir profesionāls meliorators (melioratori toreiz nodarbojās ar notekūdeņu attīrīšanu, tāpēc it kā viņam uzreiz tika šī nozare), sāka veidot vides aizsardzības struktūru pilnīgi no jauna. Tāda nebija bijusi visu padomju laiku. Es tolaik vēl strādāju zinātnes ražošanas apvienībā Silava un biju Dabas aizsardzības laboratorijas vadītājs, un biju aizstāvējis savu kandidāta grādu. Ziediņš teica: «Man vajag vietnieku zinātniskajā darbā, un es meklēju nozares zinātāju.» Es biju aizstāvējis disertāciju ekoloģijā, ļoti retā specialitātē tam laikam. Institūta direktors Imants Ieviņš gan mēģināja mani atrunāt: «Tu esi stulbs! Tu aizej no zinātnes uz algotu darbu pārvaldes sistēmā. Tu nevari iedomāties, kas tas vispār ir? Tas ir murgs!»
Kad mani uzaicināja, tad ilgi - mēnešus sešus - neapstiprināja amatā, jo vajadzēja Kompartijas piekrišanu. Beidzot tomēr bija notikusi kaut kāda iekšējā sēde, mani uzaicināja uz Kompartijas biroju un iepazīstināja, kas esmu. Nolasīja manu biogrāfiju un to vietu, kur bija runa par partijas piederību, to ziņotājs tā neskaidri izrunāja: «Nu on tam čļen...» (Nu, viņš tur biedrs…) Tur, protams, neviens īsti neklausījās, neuztvēra to, un tā tas aizgāja. Mani, par ļoti lielu brīnumu, apstiprināja tajā amatā, pēc tam tūlīt nosūtīja uz Maskavu studēt valsts pārvaldes lietas vides aizsardzībā. Pēc sešiem mēnešiem atgriezos atpakaļ, biju jau «noštampots», kā saka, pārvaldes darbinieks.
(..) Tad bija klāt mūsu neatkarības laiks, un meklēja tādu cilvēku, kas orientējas valsts pārvaldes sistēmā, kam ir zināšanas un kas spētu ar saviem biogrāfiskajiem datiem izkonkurēt to Komunistiskās partijas pārstāvi, kas nu šajā reģionā būtu izvirzīts no komunistiem. Tad mani uzaicināja, un es teicu: «Jā. Kāpēc ne? Es pamēģināšu!» Es uzvarēju tās vēlēšanas un tiku ievēlēts Augstākajā padomē.
Ja runājam par vēlēšanu kampaņu. Tur bija diskusijas? Tiešas sadursmes?
Mēs uzstājāmies, publikai stāstījām, kādu redzam Latvijas nākotni. Gandrīz līdzīgi kā šodien. Tādus nekorektus gājienus neredzēju. Un jāsaka, ka Tautas frontes atbalsts bija spēcīgāks nekā Komunistiskās partijas atbalsts. Nezinu - vai viņi bija apjukuši, nobijušies - tiešām nevaru pateikt. Bet es jutu aiz muguras spēku. Manuprāt, mans, kā saka, konkurents šādu spēku īsti nejuta.
Atšķirība ir tāda, ka toreiz noteikti kultūras nams bija stāvgrūdām pilns.
Jā, taisnība. Nekad tur cilvēku netrūka, jo tas brīvības noskaņojums jau visus bija pārņēmis krietni, krietni pirms vēlēšanām. Jau viss viļņojās, jau gaisā juta to pavasari. Tautas frontes svaigums, vienreizīgums un pirmreizīgums - tas bija tas, kas nesa šos deputātu kandidātus cauri vēlēšanām. Un, protams, bija arī svaigas idejas. Tomēr vajadzēja orientēties arī notikumu gaitā un spēt arī stāstīt. Ja es nebūtu tajā laikā jau apguvis valsts pārvaldi, ja man nebūtu arī Zaļās partijas, ja nebūtu bijušas Vides aizsardzības kluba aktivitātes, ja es nebūtu piedalījies visos protesta mītiņos, kas bija pret HES celtniecību uz Daugavas, pret metro celtniecību Rīgā, pret nitro kādu tur ķīmisko vielu pārkraušanas organizēšanu Ventspilī, pret Slokas celulozes fabrikas celtniecību, kurā es ar Bresi saskrējos, jo viņš bija tā laika Ministru padomes priekšsēdētājs un bija ļoti noskaities uz zaļajiem, ka mēs protestējam un gribam slēgt šo rūpnīcu… Man aiz muguras bija šī sabiedriskā cīņa, visam priekšdarbam bija milzīga nozīme. Es varu teikt, ka Latvijas neatkarības idejas dzima reizē ar vides aizsardzības ideju uzplaukumu. Tas bija karogs, kas toreiz bija leģitīmi atļauts.
Zaļi balti zaļš…
Jā, Gorbačovs atļāva brīvi diskutēt par vides aizsardzības jautājumiem. Un tas tika izmantots. Ideja par Zaļās partijas veidošanu pamazām stiprinājās.