Esmu izlēmusi nedzīvot ģimenē vairāku iemeslu pēc, no kuriem viens no svarīgākajiem bija jautājums par lomām un ieguldījumu. [..] Sievietēm tas ir attiecību un mīlestības kvalitāte ģimenē. [..] Vīrieša ieguldīšanas lauciņš ir ģimenes dzīvesvieta un labklājība - jomas, kurās sievietei nav nekādas teikšanas, jo viņa tās nepārvalda. [..]
Bieži ģimenes izjūk nevis morālā pagrimuma dēļ, kā daudz lasīts medijos, bet gan - lai saglabātu vismaz cilvēcīgas attiecības vīrieša un sievietes starpā, jo ģimenē tas vairs nav iespējams. [..] Tādēļ, piemēram, manā gadījumā, ir psiholoģiski vieglāk dzīvot vienai, iet darbos un barot bērnus, jo tā ir saprotamāk un mazāk iekšēji konfliktējoši, nekā skatīties, kā mans vīrietis pavada laiku darbā, mājās ir pārguris un nesarunājas, stresa mazināšanai lieto neskaitāmus aliņus, visa šī procesa rezultātā nopelnīto naudu atdod kredītos un, ja gadās brīdis atpūtai, vienkārši guļ. Jutos ieguldījusi visu savu sievišķo spēku un mīlestību, arī daudz iztērējusi to darbā, centusies ģimeni vilkt gan dejot, gan uz terapiju, gan ceļojumos, gan kur tik ne, kamēr visa man vīrieša enerģija nomira bankas kredītos, datorā, TV un aliņos. Laulības pēdējos gadus gāju uz mājām kā uz kapiem.
Es pilnīgi saprotu, ka sievietes bērnus dzemdēt negrib - vienkārši nespēj to bērniem nodarīt. Es esmu reproduktīvajā vecumā, varētu un pat gribētu izaudzināt vēl divus bērnus. Man ir labs darbs un izglītība, daudz sievišķības, seksapīla un spējas mīlēt. Tomēr man zināmo un pazīstamo vīriešu dzīvotspēja pamatīgi nīkuļo. Un tie pāris, kas sevi šeit neatpazīst, visticamāk, jau vienu sievieti ir oficiāli apprecējuši, neoficiāli - vēl vismaz divas un sirdī jūtas kā varoņi, kas, ja skatās pēc būtības, tiešām tādi arī ir.
Banku un ekonomikas krīze nav tikai monetāra, tā ir arī vīrišķības krīze, kas rada demogrāfijas krīzi, kas savukārt ir krīze sievišķībai. Tādi, lūk, mēs savienotie trauki :)