Mūsu saruna sākās par pēdējo karsto kartupeli skeletona virtuvē, proti, par Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas (FIBT) neveiksmīgo eksperimentu, Pasaules kausa izcīņas pēdējā posmā Vinterbergā sarīkojot trešo braucienu, kurā divu braucienu summā labākus rezultātus uzrādījušajiem sportistiem bija sliktāka starta pozīcija.
Kāda ir reakcija varas gaiteņos pēc lielas daļas valstu uzrakstītās protesta vēstules?
Viņi izkropļoja labu ideju, kas tika apspēlēta FIBT mītiņā Cīrihē. Par to, ka būs šāda sacensību formula, pirms tam nevienu neinformēja. Tāpēc arī tapa protesta vēstule. Nevienā dokumentā nav rakstīts, ka skeletona mačos ir trīs braucieni. Bija mēģinājums ieviest jauninājumu, neizejot oficiālo ceļu, lai izmaiņas būtu legālas.
Kuram jāuzņemas atbildība - jaunajam FIBT prezidentam Ivo Ferriani?
Ļoti aktīvs ir FIBT viceprezidents Kristians Reihs. Nesaskaņojot ar skeletona pirmo cilvēku Heincu Tomā, viņš ir uzspiedis visiem jaunu ķiveres modeli, kas pat ir bīstams. Patlaban ir izveidojusies situācija, ka daudzi ir vīlušies jaunajā prezidentā. No Ferriani tika gaidīts daudz vairāk. No otras puses, jaunā FIBT komanda vēl nav sastrādājusies.
Kāds varētu būt mainītais sacensību modelis?
Skatītāju ieinteresēšanai vajadzētu sarīkot mačus starp bobsleja divnieku sacensībām. Tās būtu skeletona komercsacensības, nošķirtas no Pasaules kausa izcīņas. Zinot, ka viens no FIBT sponsoriem ir BMW, sezonas beigās pēc četriem vai pieciem mačiem balvā varētu pasniegt mazu mašīnīti vai BMW motociklu.
Komercmači laikam būtu nepieciešami arī skeletonistu finansiālās situācijas uzlabošanai. Cik var nopelnīt par uzvaru Pasaules kausa izcīņas posma sacensībās?
Neko nevar nopelnīt. Naudu saņemam tikai sezonas beigās, kad federācijām izmaksā kontribūcijas, kas ir aptuveni 5000 eiro. Par šo summu nevar nosegt pat viesnīcas izdevumus Pasaules un Eiropas kausa izcīņas posmos startējušajiem sportistiem visas sezonas garumā.
Pasaules kausa izcīņas sacensību sarīkošanas formāts ir optimāls?
Ļoti jau gribētos, lai skeletons nenotiktu piektdien, bet iesprauktos blīvajā brīvdienu sacensību kalendārā, tomēr saprotu, ka to nav viegli izdarīt. FIBT paspārnē ir piecas disciplīnas - divnieku un četrinieku bobslejs, dāmu un kungu skeletons, kā arī bobslejs dāmām. Divu dienu garumā nebūtu viegli noturēt skatītāju uzmanību, ņemot vērā, ka notiek sacensības vēl citos ziemas sporta veidos.
Skeletonam un bobslejam ir jāsaglabājas kā nāciju sporta veidam vai arī jāveido komandas kā tehniskajos sporta veidos, piemēram, F1?
Gan jā, gan arī nē. Vienai daļai sportistu ir svarīgi apzināties, ka viņi ir Pasaules kausa izcīņas līderi, tāpēc būtu strikti jānodala Pasaules kausa izcīņa no komercmačiem. Ir daudz variantu, kā komercmačus padarīt interesantus gan sportistiem, gan skatītājiem. Piemērotākais laiks būtu ap Ziemassvētkiem Alpos. Bobsleja un skeletona komandu sacensības gan īpašu atbalstu neguva, jo abi sporta veidi ir visai atšķirīgi.
Vienīgā reize laikam bija pasaules 2007. gada čempionāts Sanktmoricā, kad Latvija piedalījās komandu sacensībās...
Jā, kopš tās reizes skeletona un bobsleja kopējo komandu neesam veidojuši. Mazajām nācijām to ir grūti izdarīt. Sacensības arī ir visai dīvainas, kad mehāniski summē skeletona un bobsleja kopējos rezultātus. Man šīs sacensības šķiet pilnīgi nesaprotamas. Tad jau vēl jātnieks uz zirga varēja nojāt gar trases malu lejā un pieskaitīt klāt viņa rezultātu.
Ja reiz pieminēji jātnieku - vai skeletonā kamanas nevajadzētu izlozēt līdzīgi kā modernajā pieccīņā zirgus? Izmaksas krietni saruktu, mēģinot rast labāko tehnisko risinājumu?
Ar to vajadzētu sākt. Rāmis un aptecētājs būtu pilnīgs standarts, bet sportists ierastos tikai ar saviem sedliem, kurus pieskrūvētu ar divām vai četrām skrūvēm. Slidas varētu būt tikai ar diviem frēzējumiem, tās katrām sacensībām īrētu, nevis pirktu. Ieejot slēgtajā boksā, sportists izvilktu numuriņu un saņemtu savas slidas. Tad mēs patiešām uzzinātu labākos braucējus, nevis labākos inženierus un konstruktorus.
Nepieļauj tādu iespēju, ka gan jau vācieši tik un tā kaut izdomātu, kā citus apsteigt viltībā?
Lielās līnijās tikai divām valstīm - Vācijai un Krievijai - sports ir arī politika. Vācieši vērienīgos ieguldījumus atpelna ar rezultātu, bet krieviem valda milzīgs bardaks. Visām valstīm tās būtu lielas šausmas, ja krievi savā saimniecībā ieviestu kārtību.
Cik liela taisnība ir bobsleja trenerim Sandim Prūsim, kurš apgalvo, ka Dukuri ar savu attieksmi skeletonu ir padarījuši profesionālāku? Līdz tam skeletons līdzinājies snovbordam, kur daudz kas notiek vieglprātīgi.
Par snovbordu es piekrītu. Man arī nav saprotams, kā olimpiskajās spēlēs sportists uz rampas var uzkāpt ar nošļukušām biksēm. Skeletonā pirmo grūdienu nopietnākai attieksmei iedeva krievs Aleksandrs Tretjakovs, uzrādot lieliskus rezultātus startā. Iesākumā visi smaidīja un priecājās, redzot, kā Tretjakovs labo trases rekordus, bet pēc tam mētājas gar apmalēm. Tomēr pagāja trīs gadi, Tretjakovs iemācījās arī braukt un lielai daļai jau kļuva nenotverams. To redzot, arī mēs sapratām, ka lielāka uzmanība ir jāvelta fiziskajai sagatavotībai un arī tehnikai, jo tikai tad būs iespēja tikt uz pjedestāla. Man ir tāda sajūta, ka skeletons drīzumā ies bobsleja ceļu. Redzam, ka bobslejā Hefti, Melbārdis un vēl vairāki bijušie stūmēji pārkvalificējušies par pilotiem. Interkontinentālajās sacensībās Siguldā ievēroju ļoti ātru britu puisi. Domāju, ka arī citās komandās parādīsies sprinteri.
Zintis Ekmanis mēdz uzsvērt bobslejistu lieliskos rezultātus skrejceliņā un svaru zālē. Vai arī skeletonistiem ir savi normatīvi?
Arī mēs skrienam 30 metru gaitā. Martina labākais rezultāts ir 2,98 sekundes, Tomass stadionā ir pat nedaudz ātrāks. Trīssoli no vietas abi lec pāri deviņiem, tāllēkšanu no vietas - pāri trijiem metriem. Atšķirībā no bobsleja, kur sportisti sēž krēslā un labi pārredz trasi lielā attālumā, skeletonistiem deguns brauciena laikā ir pie ledus un signāli par trasē notiekošo pienāk no ķermeņa. Ir jābūt ļoti labai līdzsvara izjūtai.
Atlases testus esat rīkojuši?
Jā, četras reizes kopā ar bobslejistiem. Atlasījām desmit cilvēkus, bet palikuši ir divi. Trasē ļoti labi jūtas 16 gadu vecais Dāvis Dreimanis, taču startēšanai visaugstākajā līmenī viņam varētu pietrūkt ātruma. Eiropas kausa izcīņā startē Lelde Priedulēna. Nav mums vērienīgu naudas resursu jaunatnes programmas īstenošanai.
Skeletons ir uz viļņa. Būtu īstais laiks kalt karstu dzelzi?
Attiecībā uz topsportistiem Martinu un Tomasu viss ir kārtībā. Viņus atbalsta Latvijas Olimpiskā vienība, finansējuma pietiek. Skatoties plašāk, Latvijas sporta dzīves vadītājiem ir pienācis pēdējais laiks sagrupēt sporta veidus pēc prioritātēm. Olimpiskie sporta centri ir izkaisīti pa visu Latviju, taču Siguldā nav izveidots atbalsta punkts trijiem ziemas sporta veidiem - bobslejam, kamaniņām un skeletonam -, kuros mums ir viss, lai noturētos virsotnē. Es būtu bezgala priecīgs, ja jaunatnes atbalsta programmā atrastu sadaļu «skeletons».
Kam būtu jāuzņemas iniciatīva Siguldas projekta realizēšanā?
Ir taču mums valstī cilvēki, kuri atbild par sporta politiku. Lielais spēlētājs ir Latvijas Olimpiskā komiteja. Ir lobēšanas sistēmas un klusās nakts sarunas, pēc kurām cilvēki saka vienu, bet pēc tam dara citu. Pēc 20 neatkarības gadiem pie varas esošajiem cilvēkiem ir pienācis laiks izvērtēt arī savu darbu un atbilstību ieņemamajam amatam. Nevienam nav drosmes par to skaļi runāt. Tik maza valsts kā Latvija nevar aptvert visus sporta veidus. Mani izbrīna, kā tiek mīlēta Slēpošanas savienība, lai gan rezultāti ir pavāji.
Sponsoriem pie Dukuriem vajadzētu rindā stāvēt...
Mums ir ilggadējie atbalstītāji - Siguldas mazie uzņēmēji. Pagājušajā pavasarī patīkams pārsteigums bija, kad Pasaules kausa izcīņas pēdējā posmā pie Martina un Tomasa pienāca firmas Arčers īpašnieki un piedāvāja parakstīt sadarbības līgumu. Mums tas bija liels notikums. Par Arčers naudu pagājušajā vasarā izgatavojām visus jaunos slidu komplektus un iepirkām jaunus instrumentus.
Cik patiesa ir informācija, ka plānojat sadarboties ar korejiešiem?
Nākamās 2014. gada olimpiskās spēles Sočos būs izvērtēšanas laiks. Būs jāpieņem lēmums - turpināt vai ne. Ir bijušas sarunas ar vienu no Korejas programmas vadītājiem. Viņiem ir resursi, mums - zināšanas. Sadarbība varētu izveidoties abpusēji interesanta, ja neizdosies Siguldā izveidot atbalsta centru. Kaut kur taču mūsu iestrādes būs jāturpina.