Kā tapa šī kantāte?
Pirms diviem gadiem man to pasūtīja LU studentu korporācija diriģenta un skolotāja Kriša Deķa piemiņas koncertam. Zinot, ka K. Deķis audzēkņiem bija arī nacionālās domāšanas un patriotisma iedvesmotājs, gāju uz Kara muzeju, kura arhīvā tiku pie vēstulēm, kuras Latvijas karavīri leģionāri Otrā pasaules kara laikā rakstīja uz mājām, atrodoties ierakumos un gaidot rītdienas kauju. Viņu pārdomās un izjūtās mani pārsteidza dabas ainavu apraksti. Vēstules bija ļoti poētiskas, un man gribējās mūzikā atainot kareivju izjūtas karalaukā.
Mūzikas valodā tuvojies vēsturiskajam laikam?
Izmantoju arī vienu leģionāru dziesmu. Partitūrā līdzās korim un ērģelēm iekļāvu arī akordeonu, sitaminstrumentus un klarneti, jo akordeona tipa instrumenti un kāds pūšaminstruments vienam otram bija arī ierakumos.
Vai arī tavi tuvinieki gāja karā, cietuši deportācijās?
Tālākus radus izsūtīja, bet mana omīte laukos ar saimi liktenīgajā naktī paslēpās mežā. Viņai bija 20 gadu, un kāds padeva ziņu: šonakt nesēdiet mājās!
Kuri latviešu komponistu darbi saistībā ar mūsu tautas sāpīgo vēsturi un pašapziņu tevi uzrunā visspēcīgāk?
Lūcijas Garūtas kantāte Dievs, tava zeme deg!. Kad vēl iedomājos, kā viņa pati pirmatskaņojumā sēdēja pie ērģelēm, saprotu, cik trāpīgs bija šis vēstījums tajā brīdī. Ļoti patīk Raimonda Paula Manai dzimtenei.
Vai Latvijā pietiek patriotisma, pašapziņas?
Nē. Man personīgi ļoti pietrūkst, ka tieši šajā visgrūtākajā laikā arī mūsu prāta un latviskās domas uzturētāji ir pieklusuši. Kad paretam parādās kāda intervija ar kādu dziļdomātāju rakstnieku vai dzejnieku, tas mani stiprina. Ilgojos, lai tieši grūtajos laikos viņi būtu aktīvāki un nāktu ar spēcinošiem stāstiem, romāniem, domu graudiem intervijās.