Vācijā 24. aprīlī ieradīsies ASV prezidents Baraks Obama, kurš kopā ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli piedalīsies ikgadējās Hannoveres meses atklāšanā, tāpat politiķi paredzējuši apspriest sarunu par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu (TTIP) virzību. Tieši šīs sarunas ir galvenais B. Obamas vizītes Vācijā iemesls, jo pastāv aizdomas - ja vienošanās netiks panākta viņa prezidentūras laikā, tad tā tiks atlikta tālā plauktā, jo B. Obamas potenciālos pēctečus Baltajā namā TTIP interesē maz un arī Eiropā šajā ziņā nevalda optimisms.
Kā jau noprotams, TTIP sastāv no divām daļām - par tirdzniecību un investīcijām. Kas attiecas uz tirdzniecību - gan eiropiešiem, gan amerikāņiem ir katram savas intereses, un tiek mēģināts atrast kompromisus. Eiropieši vēlas piedalīties ASV valsts iepirkumos, bet amerikāņi prasa neierobežotu pieeju ES lauksaimniecības preču tirgum utt. Ir skaidrs - lai ASV vai ES iegūtu vienā jomā, tām nāksies piekāpties citā, un šajā ziņā sarunas neatšķiras no visām līdzīga veida sarunām.
Citādi izskatās sadaļa par investīcijām, kuras turklāt aptuveni četras reizes pārsniedz ASV un ES savstarpējās tirdzniecības apjomus. Sākotnēji bija paredzēts, ka strīdi starp ieguldītājiem un valstīm tiks risināti starptautiskās privātās šķīrējtiesās (Investor-State Dispute Settlement/ ISDS). Investori šādi iegūtu aizsardzību no nacionālo valdību lēmumiem, un šāda situācija būtu īpaši izdevīga lielajām starptautiskajām korporācijām. Tajā pašā laikā mehānismi, kā valdības vai pilsoņi varētu ietekmēt investorus, nebija ieplānoti, un sašutuma vilnis par šo faktu ES izrādījās tik iespaidīgs, ka Eiropas Komisija (EK) pagājušā gada maijā nāca klajā ar ierosinājumiem, ka strīdus varētu risināt arī īpaši izveidota daudzpusēja investīciju tiesa un divpusēja pārsūdzības iestāde ar septiņiem tiesnešiem. Tāpat tos iespējams risināt arī valsts tiesās. Tiesa, ar piebildi, ka ieguldītājiem ir tiesības izvēlēties strīdu risināšanas veidu, kas, pēc skeptiķu domām, nepalielina iespējas ietekmēt investorus, un slepenības dēļ nav arī īsti skaidrs, vai šie ierosinājumi maz iekļauti līguma projektā. Rezultātā arī skepse nav gājusi mazumā, un vairāku valstu dažādi politiskie spēki ir paziņojuši, ka rīkos referendumus par TTIP, pat ja līgums neparedzēs tā apstiprināšanu ES dalībvalstīs.
Kādi būs balsojumu iznākumi, paredzēt nav grūti, ņemot vērā sašutumu par sarunu slepenību, kā arī eiropiešu vispārējo neapmierinātību ar «Briseles birokrātiem» un «korporāciju kapitālismu». Līdz ar to tuvākā nākotne nav labākais laiks, kad virzīt TTIP, neriskējot ar tā noraidīšanu. Tiesa, ja Hannoveres mesas atklājēji vēlas ierakstīt savus vārdus vēsturē, arī nevirzīt nav iespējams, tāpēc ticams, ka Eiropu jau drīzā nākotnē gaida aizraujoša cīņa par un pret TTIP, kas vienlaikus būs laba iespēja pārliecināties, cik lielā mērā līguma sastādītāji būs ņēmuši vērā pilsoņu un valstu un cik - korporāciju intereses.