Gulbju ezers
11 gadu vecās Elizabetes Luisas Līviņas tēvs Bruno Cīrulis ik gadu iegulda ap 10 000 latu meitas daiļslidošanas treniņos. Bez treniņiem Latvijā viņa regulāri viesojas arī Sanktpēterburgā, kur slīpē savu slidotprasmi pie krievu speciālistiem, konsultējas ar pieredzējušiem daiļslidošanas horeogrāfiem un vēro savus vienaudžus, lai konkurences apstākļos augtu. «Tagad ir nedaudz vieglāk nekā pirms pāris gadiem. Nu viņa ir sasniegusi tādu vecumu, ka var kādu reizi aizbraukt uz ārzemēm arī bez vecāku pavadības,» situāciju komentē Cīrulis.
«Latvijas apstākļos vien progresēt ir grūti,» nepieciešamību braukt uz ārzemēm skaidro meitenes tēvs. «Elizabete nupat startēja Latvijas čempionātā ar trīs gadus vecākām meitenēm un ierindojās sestajā vietā. Latvijā 11 gadu vecumā reti kurš mācās trīskāršos lēcienus, bet valstīs, kur daiļslidošana ir attīstīta, tā ir normāla parādība. Tāpēc arī braucam uz ārzemēm, lai sajustu konkurenci, lai redzētu mērķi, pēc kā tiekties.»
Kaut arī pēdējā laikā Latvijā parādījās daudz jaunu ledus arēnu, tikt pie iespējas trenēties daiļslidotājiem nav viegli. Lielāko laiku uz ledus pavada jaunie hokejisti, un daiļslidotājiem neatliek nekas cits, kā vien pielāgoties hokeja klubu treniņu laikiem. Pa dienu un rīta stundās gan ledus halles ir tukšas, bet tai laikā bērniem jāmācās skolā. Savukārt trenēties 25 cilvēkiem vienlaikus uz ledus nav tik produktīvi. Tā var mācīties slidot, bet ne jau trenēties nopietnus lēcienus. Nereti nākas ceļot no halles uz halli. «Daudz laika patērēts, vedot viņu uz treniņiem tepat Latvijā. Vispirms aizved uz stundu ilgu treniņu Volvo hallē, sēdi tur un gaidi, kad beigsies treniņš. Tad Elizabete pārģērbjas un dodas uz Jūrmalas halli.»
Par spīti milzīgajām pūlēm gan no vecāku, gan no Elizabetes puses un divtik lielajiem finansiālajiem izdevumiem, Cīrulis nešaubās, ka tas ir to vērts. «To visu darām pašu un meitas gandarījumam. Lai sasniegtu kaut vai mazus mērķus, tie jāizvirza augstāki. Šobrīd darām visu, lai līdz 18 gadiem, kas ir vecums, kurā sportists «nogatavojas», Elizabete varētu startēt olimpiskajās spēlēs. Ja neizdosies, nekas traģisks, jo ne vienmēr svarīgs ir rezultāts. Reizēm jaukākais ir arī pats process.»
Neko pārmest par dīkdienību Cīrulis Latvijas Slidošanas asociācijai nevar, bet arī uzslava neatrodas. «Federācija pirms pieciem gadiem palīdzēja pat vairāk nekā tagad. Tātad par attīstību grūti runāt. Viss stāv uz vietas.» Tāpēc jauno daiļslidotāju vecāki reizēm uzņemas uz saviem pleciem ne vien finansiālo pusi, bet arī organizatoriskos jautājumus. «Cenšamies visi vecāki regulāri sanākt kopā, lai dalītos jaunās idejās un krātu pieredzi. Manuprāt, mums nākotnē aktīvi jādomā par sacensībām Baltijas mērogā. Ja sanāktu kopā visu triju Baltijas valstu labākie sportisti, tas celtu kopējo līmeni un konkurētspēju.»
Vakars uz ezera
Iztērējis lērumu naudas līdzekļu un izvadājis divas meitas pa ASV un Sanktpēterburgas daiļslidošanas skolām, pirms diviem gadiem Jānis Purniņš nostājās izvēles priekšā - pārcelties uz ārzemēm, lai meitas turpina trenēties daiļslidošanā labākajos apstākļos, vai palikt Latvijā un meitām mest sportam mieru. «Lēmumu pieņēmām kopīgi. Meitas pārtrauca treniņus, un palikām Latvijā,» skaidro J. Purniņš. «Daiļslidošanai veltīto laiku un naudu gan nenožēlojam. Bija forši.»
Iemesli, kāpēc Latvijā nevar izaugt pasaules līmeņa daiļslidotājs, ir vairāki. Kā vienu no tiem Purniņš min kvalificētu treneru trūkumu. «10 līdz 12 gadu vecumā bērni ir konkurētspējīgi, bet tiklīdz pienāk laiks trenēties trīskāršos lēcienus, tā sākam atpalikt uz pārējo fona. Nepieciešama konkurence, bet Latvijā tā ir maza.»
Par konkurenci lai runā skaitļi. Pirms divām nedēļām noslēdzās Latvijas čempionāts daiļslidošanā. Kungu sacensībās bija tikai viens dalībnieks. Dāmām gan nedaudz lielāka konkurence - uz zeltu pretendēja četras dalībnieces.
Sāpīgākais, pēc Purniņa domām, ir sistēmas trūkums. «Federācija izpilda sev norādīto minimumu. Latvijā daiļslidošana balstās uz pašu vecāku iniciatīvas. Viņi ir gan organizatori, gan pieredzes apmaiņas iniciatori. Latvijā, piemēram, nav profesionāla daiļslidošanas horeogrāfa. Izlīdzas ar deju horeogrāfiem vai baleta speciālistiem, bet neviens no viņiem nestāv aiz apmales un neskatās, ko un kā vajadzētu labot. Protams, par papildu samaksu arī to varētu nokārtot, bet tas nav lēts prieks.»
Iespējai, ka arī Latvijā var kļūt par pasaules mēroga daiļslidotāju, Purniņš netic. «Ja reiz tas nav noticis pēdējo desmit gadu laikā, tad diez vai notiks kaut kad tuvākajā laikā. Pasaulē labākie treneri ir gana izvēlīgi un brauc strādāt uz valsti, kur ir labākie apstākļi jauno talantu audzināšanai. Latvijā par tādiem nevar būt ne runas.»
Ja vēlas kļūt par labu daiļslidotāju, jāpārceļas uz dzīvi ārzemēs. Dzīvot Latvijā un ceļot pa pasauli sanāk krietni dārgāk nekā dzīvot kādā no daiļslidošanas centriem, piemēram, Sanktpēterburgā. Un tas vairs nav tikai naudas jautājums.
Pašlaik jaunie daiļslidotāji Latvijā ir kā naktstauriņi, kas spītīgi sitas gaišā logā, bet regulāri atduras pret stiklu. Atrast kādu šķirbu logu rāmī izdodas tikai retajam, bet vēl grūtāk - caur to arī nokļūt gaismā.