Arī patlaban norit kolekciju labiekārtošanas darbi, taču esošo ekspozīciju dzīvnieki aplūkojami tik tuvu un skaidri, ka sajūsmā aizraujas elpa! Viesojamies zoodārzā kopā ar bērniem, un, novembra beigās baudot telpās valdošo tropu klimatu, mums ir fantastiska iespēja paturēt rokās pitona mazuli, samīļot gekonus un pabarot jūrascūciņas.
Kā tapa Latgales zoodārzs?
Zoodārza izveidē esam bijuši iesaistīti daudzi - mana sieva Aija, mūsu draugs profesors Artūrs Škute, mans bijušais students un tagadējais bioloģijas doktors Valērijs Vahruševs u. c. Uzsākām veidot zoodārzu vēl padomju laikos, jo mums katram mājās bija sava dzīvnieku kolekcija.
Esmu ļoti pateicīgs vecākiem, kas atbalstīja manu interesi par dzīvniekiem. Pirmie eksotiskie rāpuļi man mājās bija jau no sešu gadu vecuma, bet 7. klasē, kad Rīgas zoodārzam radās interese par manām ķirzakām, es tās apmainīju pret čūsku Natrix tesselata. Vecāku atbalsts ir svarīgs, jo tāpat vien bērns ar dzīvniekiem neaizraujas. Tas nozīmē, ka mazais no saskarsmes ar zvēriņiem saņem kaut ko, kā cilvēku pasaulē nav. Zinātnieki apgalvo, ka mēs, cilvēki, kā suga esam cēlušies no Āfrikas. Lai arī esam izplatījušies pa visu pasauli, mēs esam dienvidu dzīvnieki - pērtiķi. Mums patīk, ka mājās ir siltums un sausums. Tāpēc zoodārzā var sajusties kā dabas sastāvdaļa Āfrikā - šeit ir ļoti silts. Tepat ir pieejams kāds burkāns, kāposts, jo mums ir dzīvnieki, ko apmeklētājs var pabarot, paņemt rokās. Starp citu, bruņurupučiem visērtāk ir, ja viņus baro no rokas. Tā ir zoodārza galvenā ideja - lai cilvēki ir kontaktā ar dzīvniekiem. Nepārtraukti domājam, kā zoodārzu paplašināt, šobrīd top tropikārijs - jauna ekspozīcija, ko varēsim atvērt nākamgad. Zoodārzs ir iekārtots tā, lai veidotu vienotu tropisku vidi, kur ar dzīvniekiem var sastapties kā ar sabiedrotajiem. Mums šeit ir daudzi principi, ko ievērojam, lai apmeklētājs justos iesaistīts kā dalībnieks, - griesti ir piemēroti džungļu videi, grīda nav līdzena. Ir pat speciāla peļķe, kurā var iekāpt ar basām pēdām. Ja ekspozīcijā starp dzīvnieku un cilvēku ir režģi, nevar būt normālas saskarsmes, jo viens sēž cietumā.
Turklāt neviens mūsu zoodārza iemītnieks nav noķerts brīvā dabā, visi dzīvnieki jau vairākās paaudzēs dzīvo zookultūrā, regulējamā vidē vai arī ir nonākuši šeit no cilvēku mājokļiem, kad tie par saviem zvēriņiem nav spējuši vairs parūpēties vai pat darījuši pāri.
Šeit ir daudz dažādu dzīvnieku, bet vai tiesa - jums vislielākā interese ir par Latvijas purva bruņurupučiem?
Bruņurupuči ir dabas noslēpums, šo dzīvnieku Latvijā ir ļoti maz. Lietuvieši, kam ir labas, stipras bruņurupuču populācijas, domā, ka viņiem ir ap 200 pieaugušo sugas pārstāvju visā teritorijā. Latvijā mēs esam optimisti un domājam, ka mums ir kādi 100. Bruņurupuči dzīvo vietās, kur viņi ir bijuši vēl laikos, pirms šeit ieradās cilvēki. Arī igauņiem ir bijis pāris atradņu, un pat Zviedrijā. Bet vispār bruņurupucis pēc sava rakstura ir kā īstens latvietis - mierīgs un pacietīgs.
Ar bruņurupučiem esmu saistīts sen, man vecāki pirmos atveda no Rīgas zoodārza. Īsteni mēs sākām pētīt bruņurupučus, kad es biju armijā, aptuveni 1984. gadā. Toreiz Daugavpilī sākās celtniecība, kuras laikā atrada lielu bruņurupuču mātīti - aptuveni 60 gadu vecu. To noķēra kāds cilvēks un aiznesa mājās. Tie ir lielākie draudi dabai - pārnesot mājās dzīvnieku, viņš mirst pēc pāris mēnešiem, jo reti kad spēj iedzīvoties, turklāt cilvēkam trūkst zināšanu, kā pareizi zvēriņu kopt. 90 % noķerto bruņurupuču ir grūsnas mātītes, jo viņas ir lēnīgas uz zemes. Purvā bruņurupuči ir daudz ātrāki, ūdenī nenoķersiet nevienu! Mana sieva Aija man rakstīja uz armiju, ka cilvēks ir atnesis uz universitāti, kur strādājām, bruņurupucieni, kura mājās bija izdējusi olas, bet neviens nezinājis, ko ar tām darīt, tāpēc mazuļi gājuši bojā. Aija paņēma dzīvnieku pie sevis, tas bija mūsu pirmais bruņurupucis. Tad mēs sākām domāt par to, ka Latvijā šie dzīvnieki vēl nav izmiruši un mēs varam palīdzēt šai sugai saglabāties. Šī mātīte pie mums nodzīvoja 23 gadus. Pirmos bērniņus palaidām dabā tikai pagājušajā gadā, jo rupučiem, tāpat kā cilvēku bērniem, nepieciešams laiks, lai viņi izaugtu. Protams, risks ir liels. Pēdējos divus gadus, ko dzīvnieki pavada pie mums, nopietni adaptējam viņus dzīvei dabā.
Izaudzētos dzīvniekus varam izlaist tikai vēsturiskās vietās, kur bruņurupuči ir dzīvojuši agrāk. Viena no zināmajām ir tepat pie Daugavpils. Svarīgi, lai dzīvniekiem būtu pieejami vajadzīgie apstākļi - ūdens, kur nav pārāk liela straume, plašas sekluma zonas, lēzeni krasti, kur sauļoties, un lai nebūtu noēnojuma. Pirmais mūsu rupuču izlaidums notika Daugavas novadā, Silenes dabas parkā, netālu no Baltkrievijas robežas. Ir iespēja, ka šeit bruņurupuči varēs arī veiksmīgi izplatīties plašākā teritorijā.
Vai bruņurupuču pēdas dabā ir viegli sazīmēt?
Bruņurupučiem ir specifiskas pēdas, ko nevar sajaukt, - olu atstātās bedrītes un čaulas. Tagad Latvijā tropisko bruņurupuču vairāk ir purvos nekā pie cilvēkiem mājās. Dabā esam reģistrējuši astoņas jaunas bruņurupuču sugas. Arī Latgales zoodārzā ir vesels baseins ar tropu bruņurupučiem, kas ir atrasti dabā, jo tos ir izlaiduši cilvēki. Rupucis ir tāds dzīvnieks, kas neaizmieg, bet ienirst dziļumā un gaida, līdz atnāks pavasaris. Viņš iztiek bez barošanās, bet pārvietojas, paceļas vienreiz dienā virs ūdens paelpot gaisu. Ja ir aizsalis, tad nogaida.
Latvijā meliorācijas dēļ nav daudz vietu, kur rupucis varētu izrāpot pasauļoties. Taču saule ir ļoti svarīga, jo dzīvnieks var uzņemto siltumu akumulēt un meklēt barību. Novērots, ka Latvijā rupuči aktīvi barojas 2,5 mēnešus, un arī šajā laikā vismaz puse dienu ir lietainas un mākoņainas. Ja vēl cilvēks ir tuvumā un traucē, dzīvnieks nevar uzņemt tik daudz tauku, lai normāli sagaidītu pavasari. Un tad ir risks, ka tas var nomirt. Lielu bīstamību rada ne tikai fakts, ka cilvēki ieved svešzemju bruņurupučus Latvijā, bet viņi ieved daudzus un dažādus bruņurupuču parazītus no citām valstīm, jo nekad dabā nav dzīvnieka bez parazītiem.
Kāds būtu jūsu ieteikums, kā saudzēt Latvijas dabu?
Ja redzat kādu bruņurupuci dabā, nekavējoties zvaniet uz Latgales zoodārzu pa tālruni 29621191! Zinām, ka Latvijas purva bruņurupuči ir atrasti Silenes dabas parkā. Apguldē ir izveidota vietējas nozīmes aizsargājamā teritorija, jo tur bija atrasti bruņurupuču mazuļi. Tā varētu būt pēdējā vietējo bruņurupuču populācijas vieta. Taču diemžēl dabā atrastie bruņurupuči lielākoties izrādās kāda introducēta suga. Un es nebrīnīšos, ja arī Latvijā reiz atradīsim bruņurupuci, kas būs cilvēka augumā, piemēram, Kaimanbruņurupucis ziemo arī Kanādā. Latvijā zooveikalos šādu bruņurupuču mazuļi nopērkami par 80-100 eiro.
Ja atrodam Latvijas purva bruņurupuci un konstatējam, ka tas ir viens pats šajā teritorijā, tad mēs to liekam vairošanas grupā, kur šobrīd ir 16 bruņurupuču. Šogad izšķīlās 56 bruņurupuči, ne visi izdzīvos, kā jau tas notiek dabā. Bet tas ir rekords pa šiem 17 gadiem, kopš nodarbojamies ar bruņurupuču vairošanu.
Vairošanās notiek dabiski?
Jā, jo tēviņš izvēlas mātīti nevis nejauši, bet pēc patikšanas, tad viņš ilgu laiku viņai seko, stundām ilgi «runā», līdz sapārojas. Aptuveni mēneša laikā tiek izdētas olas.
Kā klimata pārmaiņas ietekmē dabu?
Bruņurupučus, kurus izlaidām dabā atjaunotās dīķu sistēmās, apdraud fakts, ka dīķi izžūst. Dabisko dīķu Latvijā vispār nav daudz. Un šajos laika apstākļos, kādi ir tagad - siltas ziemas, sals bez sniega, nokrišņu maz -, mainās ekosistēmas - dīķi izžūst. Tas nozīmē, ka arī rupučiem nav tik daudz labo vietu, kur vairoties un dzīvot. Arī klimata pārmaiņām un vides izmaiņām daba pielāgojas. Evolūcija notiek visu laiku. Piemēram, pusei Latvijā atrasto bruņurupuču ir automašīnu atstātas traumas, bruņas ar plaisām. Ar bruņurupuča ātrumu un aizsargreakciju - ielīst savā čaulā - viņš nevar droši šķērsot brauktuvi. Ja mātīte meklē vietu, kur atstāt savas oliņas, viņa pārvietojas lēni, daudz lēnāk nekā bruņurupucis normālā stāvoklī. Un ja šāda vieta - smilšains pauguriņš - ir aiz ceļa, tad viņai tas jāšķērso divas reizes gadā, kas jau ir liels risks. Vēl var gadīties, ka viņu noķers kāds cilvēks, kas aizvedīs uz mājām. Ja dabā bruņurupucis izdzīvo 60 un vairāk gadu, tad mājās nomirst jau pēc dažiem mēnešiem. Tas ir liels zaudējums. Nākotnē izdzīvos tie bruņurupuči, kas nevis slēpsies, bet skries. Tas ir viņu izaicinājums - pielāgoties mūsdienu pasaulei.