Latvijai svarīgākais šobrīd ir pārvarēt ekonomiskās grūtības, kurās esam. Ir jautājumi, kas mums jāatrisina tepat iekšzemē, un ir jautājumi, kurus varam risināt caur Eiropas Parlamentu. Tur ir divas ekonomikas jomas, kas mūs tiešā veidā negatīvi ietekmē. Tās abas saistās ar diskrimināciju. Ir diskriminējoši noteikumi lauksaimnieku atbalstam. Kā var Latvijas zemnieks konkurēt kopējā tirgū, ja vācietim ir sešreiz lielāks atbalsts par to pašu, itālim ir pat līdz desmit, citām Eiropas valstīm - pa vidu. Latvijas zemnieks pēc visiem rādītājiem, kur esmu redzējis, ir pašā pēdējā vietā.
Otrs diskriminējošais - mūsu direktīvu interpretācija bieži izrādījusies pārlieku stingra. Konkrēts gadījums transporta nozarē. Sanitārā robežinspekcija caur PVD, viņu prasības par atsevišķām noliktavām pārtikas kravām. Rezultātā mums prasības ir tik bargas, ka darbība ir lielā mērā pārcēlusies uz Lietuvu, Klaipēdu.
Tā ir mūsu pašu atbildība, kāpēc ieviešam direktīvas tik stingri, nevis EP.
Briselē pieņem un ievieš birokrāti uz vietas. Nav neviena posma, kas faktiski paskatās, kas tad īsti tā direktīva ir. Briselē ir pieejama informācija un dati, kā citas valstis to ievieš. Sekot līdzi un mainīt direktīvu stingro ieviešanu. Trešā joma, kas ir svarīga mūsu valstij, ir enerģētikas drošība. Mums ir jāargumentē un jāpanāk, ka ES ir vienota enerģētikas politika, caur kuru mēs varētu panākt lielāku neatkarību no Krievijas. Ja Eiropa ar 500 miljoniem runā vienotā balsī, tad spēks ir lielāks.
Tas, kāpēc kolēģi mani izvēlējās, - mums ir pilnīgi skaidrs uzstādījums. Tas lielā mērā ir tendēts uz ekonomiskiem jautājumiem. Man ir ne tikai politiskā pieredze kā Saeimas deputātam, kā ekonomikas ministram, kurš jau Eiropas Padomē strādājis, bet es brīvi runāju angliski, vāciski, es tajā vidē ļoti viegli orientējos.
Citi jūsu konkurenti min konkrētas lietas, ko vēlas izdarīt ekonomikas situācijas uzlabošanai, piemēram Mastrihtas kritēriju mīkstināšanu.
Vai jāmīkstina kritēriji, vai jāpanāk, ka Baltijas valstīm vienkārši būtu izņēmums šiem kritērijiem - tas varbūt pat ir reālāk. Tas, protams, ir ļoti no svara. Tā ir mums ātrāka iekļaušana Eiropā.
Jūs minējāt enerģētikas politiku. Šobrīd tiek veidota ES enerģētikas uzraudzības aģentūra. Vairākas valstis ir pieteikušās, mēs nepiesakāmies, attaisnojoties ar krīzi. Vai mēs cīnāmies par savām interesēm?
Mūsu ārējā pārstāvniecība kopumā, manuprāt, ir pārāk kūtra. Esam likuši pārāk lielu uzsvaru uz to, ka iekļautos pirmo piecu gadu laikā. Mums nākamie pieci gadi ir jālieto, lai izceltos ar savām prasībām un uzstājību. Mums trūkst uzstājīgu cilvēku. Ja vēlamies iekļauties jebkurā struktūrā, tad tas zelta likums ir labāk to roku nepacelt, jo nocirtīs. Taču ir jāiet pret šo sabiedrībā iemācīto - jāpaceļ galva, jāpaceļ roka. Ļoti daudzos jautājumos Latvija klusē, neiebilst. Visu panāk tas, kas uzdrīkstas. Piemēram, Francijas prezidents Sarkozī. Cik liela ir Francijas ekonomika pasaules mērogā? Bet Sarkozī ir panācis, ka Francija ir viena noteicēja. Visi rēķinās. Pat Savienotās Valstis rēķinās ar Franciju, kuru pirms pieciem gadiem neņēma galvā. Nekas jau nav mainījies. Francijas kopprodukts nav mainījies. Taču viņiem priekšā stāv viens ievēlēts politiķis, kurš uzdrīkstas ieņemt vadošu lomu. Mēs nedrīkstam kautrēties ņemt vadošu lomu. Mums Eiropā nav jābūt teicamniekiem, mums ir jābūt uzstājīgiem. Esmu redzējis, ka to var panākt Laval lietā.
Pilnu interviju lasiet portālā www.diena.lv