Bet piedodiet, kur 83 gadu vecumā vēl var būt nebrīvs?!
Domāju to lielo skandālu, jums aizejot un pārtraucot sadarbību ar Latvijas Avīzi.
Ar Latvijas Avīzi es nekad neko neesmu pārtraucis, es esmu pārtraucis attiecības ar cilvēkiem, kuri līdz šim tur visu noteica. Un tas, kā jūs saprotat, ir Ventbunkera uzņēmums. Tādēļ par cilvēkiem, par redakciju nav nekādas runas, bet es neapgrūtināšu, lai viņiem nebūtu nepatikšanu.
Bijušie kolēģi teikuši, ka kaut kāda sadarbība ar Krustiņa kungu nav izslēgta.
Paga, paga. Kuri to teica?
Linda Rasa (Latvijas Avīzes galvenā redaktore). Bija informācija medijos.
Starp mums runājot, viņa tā varbūt domā… Manas attiecības ir kārtojušās ne ar Lindu Rasu. Tad, kad šķīrāmies, bija nelielas pārrunas ar Ventbunkera «preses pārvaldnieku», es nevaru citādāk šo te Olafu Berķa kungu nosaukt. Es viņam vaicāju - kā avīzē viss būs turpmāk? Nu, tāpat vien būšot demokrātiski, jauki utt. Vai es arī kaut ko varēšu uzrakstīt? Viņš pat apmulsa no tāda jautājuma, bet tad teica - nē, un galīgi. Tieši tā un nekā citādi. Būsim atklāti - kādēļ tad man pavēstīja, lai es tur vairāk nebūtu. Runa, kā es saprotu, bija par avīzes līniju.
Redzat pazīmes, ka notiktu novirzīšanās no šīs nacionāli konservatīvās līnijas?
Es teiktu - ir pazīmes. Parādās lietas, kuras mēs agrāk diez vai būtu mierīgi pieņēmuši. Parādās tādas personas, kas agrāk diez vai pie mums būtu nākušas. Uzsveru - nevis aicinātas, bet nākušas. Es nevēlētos nosaukt, jo tas var atspēlēties redakcijas kolektīvam. Redziet, ar tām pazīmēm ir tā - ja, piemēram, runā ar premjerministri, es būtu uzdevis ne tos jautājumus. Principiāli citus. Daudz stingrākus.
Atgriežoties pie jūsu aiziešanas. Jūs esat tur nostrādājis 28 gadus. Visu cieņu! Tomēr, vai kaut nedaudz pieļaujat, ka jūs pats netikāt līdz jaunajām mediju tirgus tendencēm?
Es labprāt jums atbildētu ar jā vai nē. Toreiz aizejot, es stingri un noteikti prasīju - kādi pārmetumi man tiek izvirzīti? Teica, ka ir pārkāptas sarkanās līnijas. Kas tās par līnijām, man neizdevās noskaidrot. Šodienas žurnālistu valodā ir divi «lieli» vārdi - spēlētāji un scenārijs. Notikumi, kas risinājās ap mani, bija jārisina pēc «scenārija», jo Vienotībai vajag citādu avīzi, nevis kaut kādu nacionāli konservatīvu.
Tas viss sākās no brīža, kad ļoti cienījamais veterāns Vidiņš… Kad viņu mēģināja mest ārā. Mēs tur bijām aizbraukuši, pēc tam bija dikti slikti… To es godīgi atbildu, ja jūs prasāt, kurš to pogu piespieda un teica - dzeniet to Krustiņu prom…
Tas, kas norisinās, nav jāpārdzīvo kā mana personīgā nelaime. Runa ir par ko citu. Pašreiz tiek gatavots varas pārņemšanas process, kurā šī avīze nav vajadzīga.
Kas tur ko pārņemt? Vienotība taču ir koalīcijas vadošā partija.
Jā, bet varas taču vēl nav. Kādēļ mums nebija vajadzīgs cienījamais prezidenta kandidāts Levits? Nevarēja būt, jo tad nebūtu palikusi rezerves vieta Vienotības partijas vadītājai Solvitai Āboltiņai, lai īstajā brīdī ieņemtu premjerministra amatu. Redziet, mēs (Latvijas Avīze) Levitu pietiekami neapkarojām.
Ir teiciens, ka ar avīzi var nosist mušu un valdību. Šodien var?
Nē. Nu jau vairs nevar.
Kad iesākās «vairs nevar»?
Redziet, jāsāk skatīties no tā brīža, kad avīzes… Man ļoti rūgti to teikt… Sākušas runāt ļoti daudz pareizību. Ļoti labi. Tikai, vai kāds klausās un lasa. Ja politiķiem pajautās, viņi teiks - mēs taču nelasām avīzes, priekš tam mums ir avīžu lasītājs. Kur nu vēl par izlasītā apdomāšanu.
Agrāk respektēja?
Agrāk bija lielāks respekts. Tagad ar žurnālistiem arī visādi izdarās. Es minēšu piemēru. Kādēļ atlaida Dimantu? Viņš taču bija Vienotībai ļoti izpildīgs darbinieks. Acīmredzot nebija piederīgs attiecīgajai grupai. Dimanta kungs ir profesionāls, viss ļoti labi, atskaitot to, ka viņš nebija tur, kur vajadzīgs, un arī nevarēja ietekmēt televīzijas tiešo saturu. Bet televīzijas tiešais saturs gan kaitina, piedodiet. Ne tikai kundzi Āboltiņu, bet arī kungu Kaimiņu un citus kungus. Tādēļ viņi visi sametās, katram bija maza sāpīte…
Mani ieinteresēja tas, ka žurnālistus vairs nerespektē.
Agrāk tomēr bija asāki. Es, kad rakstīju, biju riebīgāks.
Man jau šķiet jautājumi gana asi. Televīzijā pratina gan viens pret vienu, gan trīs pret vienu, gan…
Tā ir tāda amerikāniska stila rupjība, kas vairāk ļaunuma nodara pašiem medijiem. Kad tā dara, tad tas beigās izraisa, piemēram, visa tā pūļa uzbrukumu Dimantam. Pret cilvēkiem jābūt asam, bet ne izaicinošam. Es esmu dzirdējis jaunākos kolēģus sakām - mēs mācāmies no amerikāņiem, mums bija amerikāņu lektors, un tas pastāstīja, ka jājautā asi, jājautā vienu un to pašu piecdesmit reižu. Mēs no viņiem mācāmies, atdarinām. Nu, piemēram, nāk vēlēšanas. Galvenais - kādu mēslu atrast. Politiskā būtība neinteresē. Atrod kādu mēsliņu, kādu interesantu gadījumu, kurš, «šķiet», publikai būs interesants. Tieši pēdiņās, jo uzskata, ka publika ir tāda. Tie nav asi, bet uzspēlēti jautājumi. Asums rodas, ja uzdod politiskus jautājumus - kādēļ tu tā vai citādi rīkojies vai nerīkojies politiskā līmenī? Bet tā vietā - kādēļ jūs braucāt ātri ar auto?
Ar drukāto presi pašlaik neiet pārāk labi. Taisām visas avīzes ciet un izplešam interneta portālus!
Redziet, drukātās preses ēra nebūt nav beigusies. Tad jau tā daudzviet būtu beigusies ātrāk nekā pie mums, bet tas tā nav noticis. Grāmatas joprojām eksistē, grāmatas pārdod. Dzirdu vaimanas - ak, ak, tā labā grāmata trīsdesmit eiro. Tad ir laikam, kas pērk. Arī presei, ja vien žurnālisti pratīs strādāt, nebūs beigas. Portāli, esiet tik laipni… Avīzēs var vienmēr paskatīties un citēt, bet portālos, atvainojiet, es nekā nezinu. Kādēļ man jārakņājas pa kādu arhīvu, ja man ir avīze un es visu tur skaidri redzu - tādā datumā Kolāts intervēja Krustiņu, publicēts tad un tad… Drukātā prese pastāvēs vēl ilgi, ilgi. Ja ir patērētāji grāmatām, kādēļ lai tie nebūtu avīzēm? Ne visi cilvēki pieradīs un dzīvos interneta pasaulē. Vai tad Rietumos, kur tehnoloģiju progress nāca ātrāk nekā mums, vai tur ir iznīkušas grāmatas? Nav. Es ticu, ka nekas nav pagalam un beigas drukātās preses dārziņā.
Par žurnālistiem.
Slikti ir ar žurnālistiem, jo viņu par daudz. Ja ir ļoti daudz, tad krītas kvalitāte. Un tad nāk tādi, par kuru latviešu valodu man ļoti bail. Pirmkārt, klišejas - spēlētāji, scenāriji, viennozīmīgi, neoficiāla informācija un vēl virkne vārdu, kas jau kļuvuši kā tādas plastmasas drumslas.
Es domāju, ka redaktoru kungiem, ja viņi kaut mazliet ko saprot, jāizvēlas labākos, un viss. Es skatos, tie, kas negribēja vai neprata būt žurnālistikā, ir ārkārtīgi feini sabiedrisko attiecību speciālisti. Tie nu ir pie katras kurpnieka darbnīcas.
Kur ir preses brīvības robeža?
Es pat nevaru iedomāties… Ja prese ir prese un nav kaut kāda lamāšanās vieta, tad kāda viņai var būt robeža.
Hrestomātiskais gadījums ar Muhameda karikatūrām…
Es to nepublicētu tā iemesla dēļ, ka cienīsim Muhamedu tāpat kā Jēzu Kristu.
Teicāt, ka robežu nav, izņemot to lamāšanos. Tātad tomēr ir kaut kāda robeža?
Mēs katrs pats sev novelkam robežu. Turklāt ir ne tikai redaktora, bet arī skatītāju robeža.
Krustiņa kungs, Preses likums ir viens no visvecākajiem likumiem Latvijā. Tas nebūtu jāmaina līdzi laikam?
Viena no likuma funkcijām būtu tieši preses izdzīvošana. Sakiet, ko gribat, prese tomēr ir viena no valsts kultūras pazīmēm un sastāvdaļām. Tieši drukātā prese. Tā ir kultūras sastāvdaļa, par ko, iespējams, runājam pārāk maz. Varbūt prese ir arī dzeltena, bet kultūra taču arī dažāda. Saglabāt drukāto presi nozīmē saglabāt domas kvalitāti. Jūs avīzē tomēr nemuldēsiet kā kādā televīzijā, bet apdomāsiet katru vārdu.
Ko tad mēs reāli varētu darīt?
Valsts to lietu var padarīt lētāku. Pat bez tiešām naudas došanām. Piegāde, nodokļi un līdzīgas lietas. Ja vēlamies palīdzēt cilvēku trūcīgākajai daļai, tad, lūk, avīze nav produkts bagātiem cilvēkiem.
Varat nosaukt pēdējās desmitgades politiķus, kuros visvairāk esat vīlies.
Ai, ziniet, nē! Es viņus visus panesu mierīgi. Nevaru teikt, ka es no kāda būtu ko ļoti gaidījis un vīlies. Pārāk ilgi esmu savā vietā, lai īpaši noticētu un viltos.
Atceros jūsu avīzes atbalstu, piemēram, Andrim Šķēlem.
Es viņu arī tagad nelamāju. Es atceros viņa pārestības, bet es viņu nelamāju. Gudrs vīrs. Noteiktības ziņā varbūt tieši tagad būtu vajadzīgs. Tieši tagad. Piemēram, būsim atklāti - kam tagad gatavo ceļu? Ceļu gatavo cienījamai Āboltiņas kundzei uz Latvijas premjera amatu. Visus, kas domā citādāk, - nost. Vai tā būtu avīze, tās padomes priekšsēdētājs - nost. Vai jaunais Kola kungs, kurš tika piestiprināts premjerei. Kad speciāli tikos ar viņu, es teicu - tas ir brīnišķīgi, Riharda kungs. Premjerministri, kuri nekad nav ieklausījušies Saeimā, nav gribējuši iet atskaitīties. Tagad tiek nozīmēts parlamentārais sekretārs sadarbībai ar likumdevēju. Tad jau viņš man stāstīja, ka tas nemaz tā nav domāts. Un tagad es redzu, ka tas tā tiešām nav domāts. Premjerei prātā nenāk ar Saeimu sadarboties. Šo gan pierakstiet! Man ir tādi runātāji, kam manis teiktais kaut kā pazūd. Premjeru tas neinteresē. Sekretārs, kurš šajā gadījumā liecinātu par kādu parlamentāru demokrātiju, pazūd. Tikai tādēļ, ka viņš ir uzdrošinājies pateikt, ka jāapspriež jautājums par bēgļiem. Ziniet, tas ir manam prātam nesaprotami.
Vēl viena lieta. Es brīnos, ka neviens par to neko īpašu nesaka. Reizē ar aizsardzības ministra nomaiņu ļoti klusi tiek nomainīts arī valsts sekretārs. Parasti taču zirgus nemaina uz pārceltuves. Sārts (bijušais AM valsts sekretārs) strādāja ilgu laiku un jau pirms tam kā vietnieks. Ļoti kompetents cilvēks. Pieredze, profesionālisms… Pēkšņi valsts sekretārs klusi pazūd.
Kādēļ?
Aha! Te jums ir jautājums, žurnālist Kolāt! Neviens nav jautājis, kādēļ. Ja maina valsts sekretāru reizē ar ministru, kurš (jaunais) pirms tam nekādu aparātu nav vadījis, tad jautājums ir, kādēļ vispār un kādēļ tik klusi? Divas vienkāršākās versijas - sajuta, ka pie šī ministra nebūs dzīves. Otra - ir cilvēks, kurš tur strādājis un domā, ka viņam nu tā vieta pienākas. Bet! Mīļā, cilvēciskā premjere un visi, kas tur stāv apkārt, tādos gadījumos teiktu, ka nē, tā taču nevar šai brīdī darīt, tas nav pareizi… Lūk, pazūd Sārta kungs, pazūd Kola kungs, Dimanta kungs… Par Krustiņa kungu es nerunāju, viņš ir privāta persona.
Izmaiņas varas kontrolē gaidāmas?
Dabiska sagatavošanās varas pārņemšanai. Nekādas opozīcijas. Nekādu lieku jautājumu. Un, ziniet, uzskatu, ka Āboltiņas kundzei būs panākumi. Zināt kādēļ? Veids, kādā viņa izrīkojas ar oponentiem, trāpīs arī tādiem, par kuriem tauta gavilēs, teiks - nu re, atnāca Solvita, patrieca to un to, būs vienreiz kārtība. Es to bez liekulības saku. Viņa neizceļas ar pārmērīgu humānismu un čammāšanos. Pieredzējusi un diezgan nežēlīga politiķe.