Man bija laicīgi ieplānots projekts, un labi, ka tas arī realizējās, - es iestudēju Riharda Vāgnera operu Tanheizers Prāgas operā, pirmizrāde būs 11. janvārī. Šis man ir jau ceturtais Vāgnera operas iestudējums šogad.
Kopš jūsu skaļās aiziešanas no Latvijas Nacionālās operas direktora amata ir pagājuši trīs mēneši. Droši vien emocijas ir nosēdušās, un atskatoties varat pateikt - kas bija galvenais iemesls jūsu aiziešanai?
Esmu analizējis šo situāciju no dažādiem skatpunktiem - gan kā cilvēks, kurš lolojis Operu daudzus gadus, gan it kā no malas. Tur acīmredzot bija kaut kāda absolūta uzskatu un redzējumu nesaderība ar toreizējo kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi, un acīmredzot arī es kā vadītājs ar savu redzējumu un repertuāra politiku viņu tracināju. Formālu iemeslu nebija - pagājušo gadu mēs beidzām ar peļņu, un man izdevās panākt papildu vairāk nekā miljonu latu tehnoloģiju atjaunošanai un pamatbudžetā. Neesmu to slēpis - man kā visiem kultūras nozares cilvēkiem būtu gribējies amatā sagaidīt 2014. gadu - Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu.
Lielākās emocionālās grūtības bija, kad es sapratu, ka man Latvijā principā nav nekādu izaicinājumu. Esmu diezgan patriotisks, un man vienmēr ir bijusi iespēja operu un mūzikas nozari prezentēt pasaulē, kas man radījis motivāciju un gandarījumu, bet tad es sapratu, ka tagad es vairs nevarēšu kalpot Latvijai un kultūrai. Tas nozīmētu, ka izaicinājumi man jāmeklē kaut kur ārpus Latvijas - es strādātu Eiropā un kalpotu kādai citai valstij, kas manai karjerai nozīmētu attīstību, bet tad es vairs nevarētu pasaulē prezentēt Latvijas kultūru un tās sasniegumus.
Vai jums ir saglabājusies sadarbība ar Latvijas Nacionālo operu pēc vadības nomaiņas? Vai būs jauni jūsu iestudējumi?
Viņiem ir pilnīgi cits redzējums un lidojums, citas ambīcijas. Zigmars Liepiņš ir pierādījis sevi kā veiksmīgu vadītāju privātajā biznesā, bet skaidrs, ka tas viņam ir izaicinājums - vadīt vienu valsts iestādi. Bet tas, ko viņš izteicies - vismaz publiski - par savu Operas vīziju, man ir galīgi nepieņemami. Tas, ka nu Operā radinās pie nopietnās mūzikas caur populāro žanru, - tas ir pilnīgi cits redzējums.
Par jauniestudējumiem līgumi bija noslēgti un ir spēkā. Nākamgad pavasarī būs Džuzepes Verdi Trubadūra jauniestudējums, 2015. gadā - Riharda Štrausa Rožu kavalieris.
Cik rūpīgi jūs sekojat politiskajam procesam Latvijā?
Teikšu godīgi, ka es zinu visus svarīgākos faktus un notikumus un tiem sekoju, bet es nekad nemēģinu iedziļināties zemūdens politiskajos viļņojumos, tas prasa ļoti nopietnu analīzi. 17 gados, kopš es vadīju Operu, kultūras ministri bijuši no ļoti dažādiem politiskajiem spēkiem, bet vienmēr ir izdevies atrast dialogu, jo kultūra partijām pārsvarā ir bijusi viena no prioritātēm, tāpēc arī Operu izdevies izcelt no visām krīzēm. Esot valsts kultūras iestādes vadītājs, es vienmēr esmu izvairījies no politiskajiem procesiem un piesaistīšanās konkrētiem politiskajiem spēkiem.
Vai nav vilinājuma pašam doties politikā?
Mani uzrunāja biedrības Latvijas attīstībai veidotāji, kuri drīzumā izveidos politisko partiju. Es pievienošos šim politiskajam spēkam. Ja man ir 17 gadu pieredze valsts kultūras iestādes vadībā, tad varbūt piedalīšanās politikā pat ir mans pienākums. Es nezinu, kā to kāds novērtēs, bet man nav ambīciju iegūt kādus amatus, bet es arī negribu vairs būt tāds vērotājs no malas. Es domāju - ir pienācis laiks dot kādu savu pienesumu. Politikā ir jāvairo profesionālisms un izlēmība. Šajā procesā ir jāiesaistās spēcīgiem cilvēkiem ar vīziju, idejām un moderniem problēmu risinājumu priekšlikumiem.
Es gribētu turpināt to pieredzi, ko esmu guvis, pārstāvot Latvijas Nacionālo operu starptautiskās organizācijās. Tas, kas mani vienmēr ir vilinājis, ir, komunicējot ar cilvēkiem, kuriem ir kaut kāda interese par Latviju, saprast, cik ļoti tas cilvēkus interesē. Ja cilvēkam ir zināšanas par Latviju, viņš to atpazīst kā kultūras lielvalsti ar mūziķiem un citiem izpildītājmāksliniekiem. Tas mani vienmēr ir motivējis. Esot bieži ārpus valsts, esmu arī konstatējis, ka Latvijai nav moderna un konkurētspējīga tēla. Tas, manuprāt, ir šķērslis gan veiksmīgākai ekonomiskai attīstībai, gan arī mūsu cilvēku patriotismam un lepnumam par Latviju.
Tāpat es domāju, ka politikā ir vajadzīga lielāka radošās inteliģences pārstāvniecība.
Jūs piedalīsieties Saeimas vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās?
Tas vēl tiks lemts, es neizslēdzu dažādus scenārijus.
Lai ietu politikā, ir jābūt kādai fundamentālai motivācijai. Pamēģiniet to noformulēt!
Es jau tam pieskāros - kādas man ir tālākās iespējas kā savas nozares profesionālim? Es varu būt freelance (ārštata - angļu val.) režisors vai pretendēt uz kāda ārvalstu operteātra direktora amatu. Taču man kā režisoram ir bijušas iespējas strādāt ar iestudējumiem Vācijā, Austrijā, Itālijā, Japānā. Es saku godīgi, ka es vairs negribu kalpot svešai kultūrai un valstij, lai arī tas man nodrošina labus dzīves apstākļus. Es saredzu iespēju piedāvāt savas zināšanas un varēšanu ārpus sava radošā darba. Ja mans redzējums izrādīsies nepiemērots vai naivs vai par mani būs vilšanās, tad es atzīšu savas kļūdas un pārtraukšu politisko darbu. Es uz to nelieku lielo kārti, bet es gribu kaut ko darīt saistībā ar Latviju.
Iepriekš intervijā laikrakstam Diena esat izteicies, ka divreiz esat aicināts politikā, bet atteicies. Tam pamatā bija tas, ka jūs vadījāt Operu?
Jā, jo tas ir bijis zināms risks nodarīt pāri Operai, kaut kad nonākot opozīcijā esošajam kultūras ministram vai partijai. Tas varēja kaitēt Operai, kuru es vadīju.
Jūs iepriekš minējāt, ka Operas vadīšanas laikā bijuši daudzi kultūras ministri. Vai jums ir kādi pozitīvi piemēri?
Es gribētu minēt trīs ļoti atšķirīgus, bet būtiskus kultūras ministrus. Pirmkārt, Karinu Pētersoni, kurai 1999. un 2000. gadā izdevās sakārtot Operas finansējuma modeli, panākt lielāku atbalstu un iespējas tikt vaļā no vēsturiskas parādu nastas. Viņai arī izdevās palīdzēt valdībai aptvert, cik īsti izmaksā Operas vēsturiskās ēkas ekspluatācija un uzturēšana, 650 cilvēku kolektīva darbs un funkciju nodrošināšana.
Otrkārt, es izceltu Helēnu Demakovu, kuras laikā tā saucamajos treknajos gados visai kultūras nozarei tika palielināts finansējums un atalgojums kopumā, līdz ar to mums Operā pavērās iespējas sākt daudzus nopietnus projektus.
Treškārt, es gribētu minēt Intu Dālderi, kurš krīzes apstākļos daudz darīja kopumā muzikālajai kultūrai, ne tikai Operai. Viņš iedziļinājās un izprata, ka talanti un izcilības kultūras nozarē ir jāatbalsta, un darīja to finansiāli grūtos apstākļos.