Tā bija vēstule, kuru mana pirmklasniece meita pirms vairāk nekā desmit gadiem bija lūgusi nosūtīt Ziemassvētku vecītim. Nez kāpēc man nebija drosmes to atvērt un izlasīt. Toreiz biju solījusies vēstuli nosūtīt, bet tā arī to neizdarīju. Acīmredzot tāpēc togad Ziemassvētku dāvanā meita saņēma nevis īstu Bārbiju ar visu tās draugu Kenu un tērpiem, bet gan parastu Sindiju. Bija 90.gadi, algas krietni mazākas nekā tagad, ap īstu Bārbiju plauktiem bija jāmet līkums. Tomēr Ziemassvētku vecītis mūsu dzīvoklī vai arī māsas mājās laukos iegriezās katru gadu. Tas nekas, ka pēc tam krustdēls prātoja, kāpēc vecītis regulāri aizņemas krustmātes aitādas kažociņu. Mēs, pieaugušie, šo spēlīti turpinājām diezgan ilgi, pēc kārtas tērpjoties manā dubļonkā, lipinot bārdu un ūsas, izvēloties slotaskātu, cimdus, velteņus, lai nu gandrīz viss būtu kā vecītim, kurš mērojis tālu ceļu no Lapzemes. Bērni, pat tad, kad jau bija mūsu naivo izlikšanos atšifrējuši, ar sajūsmu to pieņēma un spēlēja līdzi. Tāpat kā vecmāmiņa, kura parasti pie eglītes sāka dziedāt Klusu nakti, svētu nakti... vai citu viņas bērnības Ziemassvētku dziesmu, ko tagad pat baznīcā vairs nedzied.
Kad bērni paaugās, domājām - varbūt dāvanu maisu vienkārši «atrast» priekšnamā. Tad pēkšņi kāds no bērniem pieteicās būt par vecīti, un spēle turpinājās. Manā bērnībā vecītis uz mājām negāja, bet atnāca skolas zālē, kur mirdzēja milzīga egle ar īstām svecēm un vates piciņām, kas ne reizi neaizdegās. Vēl tagad atceros kreppapīra maisiņus ar konfektēm un cepumiem, kā arī dāvināto grāmatu smaržu, kas bija visvilinošākā, jo sākās garās Jaungada brīvdienas - var sēdēt uz mūrīša un lasīt.
Arī šogad dāvanas būs, varbūt pieticīgākas, bet ne jau pēc cenas tās vērtējamas. Negalvoju par vecīti, šķiet, šī spēle beigusies līdz laikam, kad uz skatuves nāks bērnu atvases. Bet būs speķa rauši, būs Klusa nakts, svēta nakts, kaut arī mūsu babiņa sen pie miera. Būs klusais vakars ar oblātēm, jo Ziemassvētki jau ir tanī nenovērtējamā sajūtā, ka esam visi kopā.