Un ir arī konkrētās tabulās nesakārtojama, radniecīga mūzikas leksika, līdzīgas intonācijas, harmoniju izjūta, temperaments, mentalitāte un vērtību kods. Kaut kas tāds, kas ieskanas, un tu jūti - savs un acumirklī saprotams. Un pat ja ne gluži dzimtais no pašu mājām, tad gluži sajūtami tuvs. Tāds, kas rada siltu, drošu sajūtu - kā atkal skatot pazīstamu, sirdij mīļu dabas ainavu. Piemēram, līdzenumu pēc skarbi klinšainiem kalniem vai tuksnešainiem izkaltušas zemes klaidiem. Tieši šādu sajūtu radīja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts _Zviedru laiki Eiropā_, ko Lielajā ģildē sestdien diriģēja zviedru diriģents Ūla Rūdners.
Latvieši kopā ar zviedriem
Koncertam bija politiska rakursa iemesls: tas bija veltīts Zviedrijas prezidentūrai Eiropas Savienībā, kas iesākās šīs vasaras vidū, nomainot līdzšinējo prezidējošo valsti Čehiju. No šāda skatpunkta izraudzīti gan izpildītāji, gan programma, kurā Latvijas mūziķi un mūzika sastapās ar Zviedrijas mūziku un mūziķiem.
Tāpēc šurp no Zviedrijas ieradās koncerta solists čellists Ūla Karlsons, kurš jau agrā jaunībā kaimiņos - Dānijā - izcīnījis Karla Nīlsena balvu, Losandželosā skolojies pie pasaulslavenā čellista Gregora Pjatigorska un nu jau teju gadsimta ceturksni ir Zviedrijas Radio simfoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistars. Pirmoreiz mūžā atskaņodams Pētera Vaska čella koncertu, viesis spēlēja to no galvas un ar tik patiesu, skaudri saviļņojošu spēku, smeldzi un izdzīvošanas spītu, ka likās - viņš pats šajā, koncerta žanram netipiski dziļajā un dramatiskajā mūzikā izlasījis visu un vēl vairāk, ko vēstures avoti varētu kādam pastāstīt par mūsu tautas izdzīvošanas cīņu gan izsūtījumā Sibīrijā, gan okupācijas pusgadsimtā dzimtenē. To pēc koncerta atzina arī Pēteris Vasks, kurš savulaik (1994.gadā) komponējis šo skaņdarbu Vācijā dzīvojošajam, ievērojamajam lietuviešu čellistam Dāvidam Geringasam, un var salīdzināt ar vismaz piecpadsmit dažādiem sava čella koncerta lasījumiem pasaulē. Krāsām bagātais, dziļi piesātinātais tonis un dabiskā intonācija ir tas, kas uzreiz uzrunā un vieš uzticību čellista teiktajam savā mākslā. Liekulība nav arī pēc tam vārdos paustais, ka Vaska skaņdarbs viņam esot īpašs atklājums, kuru viņš paturēs repertuārā un noteikti vēlas nospēlēt Zviedrijā. Un kas zina, varbūt Zviedrijas avīzēm tad būs jauns iemesls par viņu rakstīt: «Karlsons nav tikai čellists. Viņā ir pašas dabas spēks.» (Svenska Dagbladet)
Koncerta diriģentu Ūlu Rūdneru simfoniskās mūzikas klausītāji Latvijā pazīst jau vienpadsmit gadus. Vispirms viņš šeit ieradās kā erudīts un smalks Vīnes klasicisma laikmeta mūzikas interprets, kuru augstu novērtējuši un aicina arī orķestri šī stila dzimtenē. Tajā viņš pie mums pārliecinoši izpaudies arī kā vijolnieks, spēlējot un vienlaikus vadot Mocarta vijoļkoncerta atskaņojumu 1999.gadā. Turpmākajā sadarbībā radošās izpausmes amplitūda ir paplašinājusies. Piemēram, aizvadītās ziemas koncertsezonas visspilgtāko, paliekošāko iespaidu vidū ir viņa un LNSO Johannesa Brāmsa Vācu rekviēms ar Egila Siliņa un Marinas Rebekas solo. Kopā ar LNSO Ventspilī nesen viņa vadībā izjusti atskaņots arī čehu klasiķa Antonīna Dvoržāka nacionālais romantisms un kopā ar uzlecošo Krievijas pianisma zvaigzni Antonu Ļahovski celts P.Čaikovska klavierkoncerta vēriens.
Pamatīgā Gavote
Šoreiz, koncerta Zviedru laiki Eiropā programmā izceļot Latvijas un Zviedrijas vēsturiskās saites, izraudzīti zīmīgi latviešu un zviedru komponistu darbi. Zviedru mūziku pārstāvēja Larsa Ērika Laršona Pastorālā svīta, kas orķestra un diriģenta vienkāršajā, nesamākslotajā lasījumā jau pašā koncerta sākumā radīja silto kultūras, jušanas, domāšanas kopības sajūtu. Savukārt Hugo Alfvena svīta Kalna karalis (Bergakungen), kuras nacionālromantiskā stila un mītiskā pasaku satura ietvarā visā instrumentācijas meistarības spožumā mirgo impresionistiskas krāsas bija īsta plenēra glezniecība tembros un harmonijās. Jo īpaši izsmalcināti tas izpaudās daļā Vasaras lietus, nemaz nerunājot par spilgtajiem raksturu pretpoliem, kāda bija Troļļu meiteņu deja iepretim Ganu meiteņu dejai. Ne velti šī instrumentāli krāšņā svīta, ko Alvens izveidojis no sava baleta, ir arī iecienīta zviedru mūzikas «eksporta prece». Starp citu, arī pie mums tā nebūt neskanēja pirmoreiz. Pats Ū.Rūdners to Rīgā diriģējis jau pirms desmit gadiem - kā pirmo muzikālo vēstījumu no savas dzimtenes.
Tikpat tēlaina, dzīva, žanriskām un dabas ainavu krāsām bagāta un emocionāli apgarota Ūlas Rūdnera un LNSO izpildījumā bija arī latviešu klasiķa Jāņa Mediņa Pirmā svīta. Bija vērts ne tikai kārtējo reizi ļauties pazīstamās Ārijas ziemeļnieciskajam sentimentam, bet arī izbaudīt Gavoti tieši tik zemnieciski smagnēju, sulīgu un pamatīgu, kādu to laikam var izjust tikai mūsu platuma grādos.
Tās iekļāvums programmā bija iespēja visiem, jo, lai arī viena šīs svītas daļa - slavenā Ārija - ir ļoti iecienīts, starptautiski atpazīstams piedevu gabals, pilnā apjomā šī Mediņa svīta koncertos skan reti. Konkrētās programmas koncepcijā tā lieliski iederējās arī tāpēc, ka Jānis Mediņš pēdējos 18 savas dzīves gadus pavadīja Zviedrijā, kā daudzi tautieši atrodot šajā zemē patvērumu no padomju okupācijas varas pēc Otrā pasaules kara.#