Tagad redzu - tas aplis ir apgājis riņķi,» saka Inga Praņevska, kas pērnvasar pieņēma piedāvājumu kļūt par Jauno jātnieku skolas izpilddirektori. Viņa smejas, ka par šo pavērsienu ziņu jau devušas mistiskas zīmes, ko pati gan nav mācējusi nolasīt. «Šī iespēja nāca brīdī, kad dažādu iemeslu dēļ apstājās visi mani kino un kultūras projekti, kam vēl bija jāturpinās. Vēlāk arī pamanīju, ka jau pasen esmu nopirkusi somu, kam zirgi uz oderes,» Inga smaida.
Sistēma ir viena
Dažādus kultūras projektus Inga vadījusi ilgu laiku. Kultūras menedžmentu arī studējusi Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) maģistrantūrā, bet bakalaura grāds iegūts uzņēmējdarbības vadībā Banku augstskolā (BA). «Pēc vidusskolas iestājos abās un ilgi domāju, kur mācīties. Sirds vilka uz LKA, bet vecāki un draugi teica - jāiet uz BA. Aizgāju, bet ne mirkli to nenožēloju, jo šī izglītība man ļoti palīdz ātri saskatīt sistēmu, organizāciju. Un sistēma visur ir viena, pārējais jau ir vide, komanda un specifika.»
18 gadu vecumā Inga ar paziņu palīdzību nokļuva praksē lielā uzņēmumā Dānijā. Pašai tas bijis izaicinājums - saprast, kā uzņēmumi vispār darbojas. Sākumā gan attieksme pret viņu bija skeptiska. «Man prasīja - ko tu te dari? Dāņi uzskata, ka 18 gados vēl ir jādzīvo pie vecākiem un jāstudē. Bet tā bija laba pieredze gan angļu valodā, gan uzņēmējdarbībā, beigās mani arī sāka ņemt par pilnu.»
Caur BA Inga nokļuva praksē arī Privatizācijas aģentūrā, kur palika strādāt. Valsts darbs, kur viss ir konkrēts, stabils, sakārtots, pēc Ingas domām, der noteikta tipa cilvēkiem, lai gan vēlāk, jau strādājot ar kultūras projektiem, viņa pati dažkārt atkal ilgojusies pēc šīs kārtīgās vides. «Valsts darbā iemācījos lietvedību, kontaktēties ar cilvēkiem, vadītāja mani arī izdresēja līdz pēdējam komatam un punktam. Tas dzīvē ir ļoti noderējis.»
Tomēr, kad aģentūra reorganizējās un tika atlaisti daudzi darbinieki, Ingai bija jāmeklē jauns darbs. Viņa kļuva par konsultanti kredītkompānijā, taču ilgāk par pusgadu neizturēja. «Tas bija monotonākais no visiem maniem darbiem.» Pēc tam Inga četrus gadus nostrādāja SIA BBC pluss, kas tirgo profesionālās preces viesnīcām. No klientu menedžeres izauga par izpilddirektori un katru dienu uzzināja ko interesantu par šo savdabīgo nozari. «Taču ar laiku sapratu, ka, šādā uzņēmumā strādājot, jābūt ar tirgotāja asinīm, bet es tāda neesmu. Sapratu, ka mana stiprā puse ir organizācija un plānošana, nav pazudusi arī interese par kultūru. Sāku mērķtiecīgi meklēt ko jaunu,» Inga stāsta.
Sapinās arī ar kino
Ingu pieņēma darbā reklāmas un pasākumu organizēšanas aģentūrā. Latvijā tobrīd bija krīze, daudzas aģentūras likvidēja mazos apakšuzņēmumus, tāpēc Inga, realizējot pasākumu projektus, tika svaidīta no viena oficiālā darba devēja pie cita. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņa izlēma kļūt par ārštata projektu vadītāju. Otrs iemesls bija klienta, Ziemeļu Ministru padomes biroja, lēmums turpmāk sadarboties tieši ar Ingu, ne vairs ar aģentūru. «Protams, sākumā bija bailīgi, bet tikpat liels bija entuziasms, prieks, ka cilvēki man uzticas,» Inga stāsta.
Nozīmīgs posms Ingas karjerā saistās ar biedrību Avantis, kur viņas vadīto projektu sarakstā ir mūzikas grupas Astro'n'out menedžments, ZZ čempionātu rīkošana un ZZ stipendiju pasniegšana, Inga palīdzējusi tapt arī dokumentālā kino projektam 15 Young By Young par bijušajām PSRS republikām. «Tieši Avantis es sapratu, cik svarīgi man ir strādāt darbā, kur redzu ne tikai merkantilus mērķus, bet arī sociālus. Te ieguvu gan lielu dvēselisku gandarījumu, gan lielu pieredzi,» Inga vērtē.
Gan Avantis, gan arī Ingas dzīvesdraugs režisors Dzintars Dreibergs vainīgi pie viņas intereses un «sapīšanās» tieši ar kino. «Man palaimējies būt visās kino nozares pusēs,» Inga teic. Viņa bijusi organizatoru komandā Baltijas jūras dokumentālo filmu forumam, darbojusies kā kinoproducente, bijusi filmas Sapņu komanda 1935 filmēšanas laukuma administratore, palīdzējusi tapt TV raidījumam Ziemeļu puse Igaunijā, strādājusi arī Nacionālajā kino centrā, kur «sajutu, kā ir, kad visi kritizē, bet tik un tā jāstrādā uz priekšu». Pietrūkst vienīgi stāšanās kameras priekšā! Bet Inga saka: «Man patīk atbalstīt un darīt, lai var darboties galvenie «personāži»: kino - režisors, Jauno jātnieku skolā - zirgi. Patīk būt pelēkajam kardinālam.»
Ikdienas brīnumi
Radošajai nozarei, protams, ir garoziņa: nezini, kas notiks rīt, par katru projektu jācīnās, jāmeklē tam nauda, jābūt stipriem nerviem, lai nesatrauktos, ja radošie cilvēki vakarā domā vienu, bet no rīta - jau ko citu. Tomēr tieši kultūras projektos satiktās personības Inga ciena un apbrīno. «Uz neesošās materiālās bāzes šie cilvēki ar savu lielo entuziasmu izdara lielas lietas tikai tāpēc, ka viņi tam tic un saskata tajā māksliniecisku vērtību.»
Sākot strādāt Jauno jātnieku skolā, Inga bija sabijusies, ka būs jāatgriežas atpakaļ korporatīvajā vidē ar darbalaiku no 8.00 līdz 18.00 un ka pārtrūks saikne ar mīļo kino vidi. Taču tā nav noticis. Inga joprojām brīvajā laikā palīdz kino projektos, bet pamatdarbs ļauj ideāli savienot gan radošumu, gan pienākumu daudzpusību, gan mīlestību pret dzīvniekiem un dabu. Inga mācās jāt, un viņai darbā joprojām gadoties ikdienas brīnumi - piemēram, kumeļa piedzimšana. «Strādājot ar zirgiem, ir daudz lielāka atbildība - ne vien par termiņiem un paveicamajiem darbiem, bet arī par dzīvām būtnēm,» Inga saka un stāsta par patlaban galveno uzdevumu - tiek celta jauna ziemas manēža, kas būs lielākā Latvijā un ļaus vairāk attīstīties kā jāšanas skolai, ir doma piedāvāt arī reitterapiju. Paralēli Inga ar palīgu komandu rīko sacensības, citus pasākumus ar zirgu piedalīšanos, gādā par skolas atpazīstamību un balansē starp dažādajām pasaulēm - zirgu īpašniekiem, treneriem, sportistiem, zirgkopjiem.