Latvijas izpildvara ir izkopusi apbrīnojamu spēju formulēt jēdzīgus uzdevumus (laiku pa laikam) un pēc tam mēģināt tos izpildīt nejēdzīgā veidā. Trīs epizodes no valdības šīs nedēļas sēdes dienas kārtībā nonākušiem jautājumiem.
Pirmā. Nu arī Satiksmes ministrija (SM) pieteikusi savas pretenzijas uz naudu, kas, vienkāršoti izsakoties, palikusi pāri pēc Latvijas prezidentūras ES budžeta. Svarīgi uzsvērt, ka SM nosauktā vajadzība - ceļu uzturēšana ziemas periodā - ir svarīga un nepieciešama. Līdzīgi kā Veselības ministrijas vēlme saņemt daļu no ietaupītās naudas slimnīcu kredītu problēmas risināšanai. Tomēr ir aplami šādi organizēt naudas avotus. Kas būtu, ja šāda ietaupījuma nebūtu? Kādu ietaupījumu (?) dalīsim nākamgad? Un vai šādi neveidojas kārdinājums kādu apjomīgāku izdevumu pozīciju grupu jau a priori iezīmēt maksimāli, visticamāk, nepamatoti lielu, lai vēlāk būtu «ietaupījums», no kura pasmelties pavisam citām vajadzībām? Var, protams, teikt, ka naudas cilāšana no vienas budžeta izdevumu ailes citā nav nekas traģisks, tomēr šāds modelis arī rada risku, ka cīņā par «ietaupījuma» pārdali uzvarēs nevis tas (ministrs, nozare), kuram patiešām vairāk vajag, bet tas, kurš, rupji sakot, mācēs skaļāk paprasīt.
Otrā. Tieslietu ministrija (TM) vēlas no bēdīgi slavenās ailes «līdzekļi neparedzētiem gadījumiem» apmēram 199 tūkstošus eiro Aglonas Katoļu ģimnāzijas remontdarbiem. TM pat grūti nosodīt, jo Latvija līgumā ar Svēto Krēslu (Vatikānu) ir uzņēmusies noteiktas saistības attiecībā uz Aglonas svētvietas infrastruktūras uzturēšanu. Bet - vai tiešām nav iespējams savlaicīgi fiksēt, kādi ieguldījumi nepieciešami, jo, ja runājam par konkrēto gadījumu, diez vai tas, ka jāmaina logi, ir neprognozēti? Vai nav iespējams izveidot Aglonas infrastruktūras uzturēšanas un attīstīšanas plānu (mums taču tos tā patīk rakstīt...)?
Trešā. Neesmu speciālists šajos jautājumos, tomēr savulaik lēmums, ka valsts pati īstenos fotoradaru projektu, bija pareizs, un, cik saprotu, tas arī tiek adekvāti īstenots. Tomēr paklupšana ir notikusi uz prognozējamā negluduma - kārtējo reizi reāli iekasējamās soda naudas izrādījušās būtiski mazākas par plānotajām (nu Valsts policija lūdz šogad summu samazināt no 2 376 000 eiro līdz 671 902 eiro, kas, piedodiet, ir pamatīga atšķirība). Vai, plānojot ieņēmumus no sodiem (ne tikai par satiksmes noteikumu pārkāpšanu), nebūtu prātīgāk nofiksēt kalkulācijās, kā mēdz teikt, sliktāko variantu? Ja «plāns» pildītos ar uzviju - nu ļoti labi, sekotu papildu iespējas kaut ko attīstīt projektā. Nevis «sazīmēt» maksimumu un saskumt par cerību nepiepildīšanos.