Lielāka brīvība neizbēgami nāk komplektā ar lielāku atbildību un grūtībām. Tas attiecas arī uz ceļošanu. Ja nevēlies doties organizētās ekskursantu grupās, kur par visu padomāts tavā vietā, bet arī brīvības nav gandrīz nekādas, tad jārēķinās, ka ceļojums var izvērsties par gandrīz nemitīgu problēmu risināšanu un izaicinājumu pārvarēšanu. Taču līdzās likstām vienmēr ir arī skaistie mirkļi, kas visam kopā liek iespiesties atmiņā kā Piedzīvojumam ar lielo burtu.
VELO + AUTOBUSS
Iepriekš garākos ceļojumos pa Eiropu devos ar auto. Taču, tā kā aizraujos ar velobraukšanu, šoreiz nolēmu: kāpēc gan nepaņemt velosipēdu autobusā, lai tiktu pāri Viduseiropas plašumiem un tad mītos pa "sapņu vietām" Francijā un Itālijā?
Klausoties ziņas par karstuma rekordiem Eiropas dienvidos, karsto un auksto gaisa masu "kauju vietām" Itālijas ziemeļos, Austrijā un Šveicē, kur krītot teju cilvēka galvas lieluma krusas graudi, pētot meteorologu prognozes, izvēlos, šķiet, vissaprātīgāko maršrutu – tādu, kurā nevajadzētu būt ne pārmēru lielam karstumam, ne lietum, ne vājprātīgu negaisu stihijām. Proti, ceļš vedīs ar diviem autobusu maršrutiem no Rīgas līdz Lionai (Rīga–Prāga un Prāga–Liona). Tam sekos deviņas dienas ilgs velobrauciens no Lionas līdz Florencei (kopā ap 1200 km), vispirms pa Ronas ieleju, tad pa franču Rivjēru un tālāk pa Vidusjūras piekrasti Itālijā līdz pat Florencei. Visbeidzot – ar autobusiem atkal caur Prāgu atpakaļ uz Latviju.
Uz papīra tas izskatījās samērā viegli paveicams. Šķita, ja reiz Latvijā 150–200 kilometru veloizbrauciens dienā man ir diezgan ierasts, tad kas gan tur ko nepieveikt vidēji 100–130 km dienā? Likās, ka maršrutu esmu izplānojis tā, lai nebūtu īpaši jācīnās ar sevi, un ceļojumu varēs vienkārši baudīt. Jā, kā tad!
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9. novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!